Šajā sadaļā ir apkopotas atskaites par tikšanos ar Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta vadītāju Līviju Liepiņu un citiem ministrijas pārstāvjiem.

     Mums ar Līgu bija plānota tikšanās ar Līviju Liepiņu. Sanāca, ka Līga netika un uz tikšanos biju es viena pati. Pārrunājām divus galvenos jautājumus:

      Pirmkārt,  vai mainījies kas atradeņu gadījumos - kā bērnu nams sniedz informāciju ministrijai t.i. kā bērni nonāk adopcijā: izmaiņas esot. Ja kādreiz informācija vidēji pēc 3 mēnešiem tika sniegta, tad tagad pēc mēneša. Kas nozīmē to, ka pie tā joprojām jāstrādā ar bērnu namiem. Tai ziņā glābējsilītes ir pozitīvi paraugi, jo tajos gadījumos bērni uzreiz no slimnīcas nonāk ģimenē.
Vēl atradeņu sakarā jautāju par to, vai ir pieaudzis pamesto bērnu skaits - esot: 2008. gadā tie bija 0.04% no dzimušo bērnu skaita, un 2009. gadā 0.07% no dzimušo bērnu skaita., bet lielākais pieaugums ir Rīgā un reģionos neesot izmaiņas. Adoptētāju skaits nav samazinājies (salīdzinoši 2008. gadā bija 103 vietējās adopcijas, 2009. gadā - 105).

      Otrs jautājums bija par laiku, kāds vidēji ir bērniem no brīža, kad nonāk ārpusģimenes aprūpē, līdz brīdim, kad tiek nodoti adopcijā. Šai sakarā mūsu lūgums būtu praktiski izskatīt pagājuša gadā adoptēto bērnu lietas un pēc tām apkopot statistiku par to, cik ātri bērni ir nonākuši līdz adopcijai un cik pamatota bijusi kavēšanās. Līvija piebilda, ka ierobežoto laika resursu dēļ visas 100 lietas neizskatīs, bet varētu pietikt ar 50, lai tendence būtu skaidra. Un mēs vienojāmies, ka tad, kad arī tas būs izdarīts, mēs varētu vēl reiz satikties un jau to (un ko citu, ko Līga bija plānojusi) pārrunāt.

      Saistībā ar tiesu gauso darbu, lemjot par aizgādnības tiesību atņemšanu vecākiem (arī adopcijas apstiprināšanu) Līvija minēja, ka viens no risinājumiem būtu noteikt termiņu likumā, kura laikā ir jānotiek tiesas sēdei, kas lemj šīs lietas. Šobrīd tas nav terminēts - manā gadījumā pagāja pusgads līdz tika noteikta pirmā tiesas sēde un kopumā 11 mēneši līdz rezultātam.

      Vēl mēs sarunā pieskārāmies tādiem jautājumiem, kā adoptētāju problēmas saņemt vecāku pabalstu pirmasadopcijas periodā - šai sakarā vienojāmies, ka viens no risinājumiem būtu ievietot informāciju par šīm tiesībām LM mājas lapā. Tāpat arī LM mājas lapā tiks ievietota mūsu lapas adrese.

      Tad vēl jautāju par to, kādas tagad prognozes, kad varētu stāties spēkā jaunie CL grozījumiem, pie kuriem aktīvi strādā darba grupas. Pēc Līvijas domām optimistiskākās prognozes būtu 2011. gada sākums. Mani interesēja tai sakarā, ka tad tiktu atvieglota adopcija no aizbildnības.

     Nobeigumā man bija jautājums par to, kādiem dokumentiem jābūt līdzi, dodoties uz ārvalstīm kopā ar aizbildnībā esošu bērnu - vajagot spriedumu par aizbildnības apstiprināšanu (vislabāk palūgt bāriņtiesai saīsināto variantu), to sasien kopā ar sprieduma tulkojumu un vislabāk vēl legalizēt jeb ĀM uzlikt "Apostille". Tad problēmām nevajadzētu rasties.

      Par tikšanos ar Līviju Liepiņu - no mūsu puses bijām trīs: Līga, Dita un teksta autore Inese. Vairāk kā trīs stundu laikā izrunājām galvenos jautājumus, pārsvarā saistībā ar finansēm.

      * Bērnu namu finansējumu veido tā izdevumi (saimnieciskie, algas utt.), kas attiecīgi tiek dalīti uz bērnu vietu skaitu bērnu namā, lai iegūtu statistisko skaitli, par kuru uzzin sabiedrība (apmēram 300 - 1000 Ls/ mēn.). Tā kā bērnu skaitam samazinoties (bērniem nonākot pirmsadopcijas aprūpē) izdevumi nesamazinās, tad tiešā veidā bērnu namu finansējumu neietekmē bērnu skaits. Kopumā, protams, ietekmē, jo, stipri samazinoties bērnu skaitam, arī tiek apdraudēta bērnu nama eksistence. Un arī atšķirīgie izdevumi ietekmē to, kāpēc tiem pašiem BSAC, ko finansē valsts atšķirās jūtami finansējums.
Par pašvaldību bērnu namiem ir tā, ka tur konkrēti bērnu nami pieder konkrētām pašvaldībam un citas pašvaldības, ievietojot savus bērnus, maksā tai, kurai pieder. Šobrīd novadu reformas rezultātā daudzas pašvaldības ir konstatējušas, ka viņu bērnu namos viņu bērni ir maz (konkrēti piemērs bija par vienu Vidzemes bērnu namu, kur pēc novadu reformas konkrētās pašvaldības bērni bija tikai 4 no 40), un tāpēc bērniem sameklē audžugimenes un bērnu namus slēdz, ēkas izmantojot citiem mērķiem. Tāpēc tai ziņā novadu reformas var veicināt bērnu nonākšanu audžu gimenēs, kas lielā mēra ir atkarīgs no konkrētās pašvaldības bāriņtiesas aktivitātes - cik aktīvi vispār meklē audžugimenes. Bet laikmetam ir ari cita iezīme - ka finansējuma dēļ bērni var netikt izņemti no ģimenēm, kas viņus apdraud, vai arī tikti tajās atgriezti.
Kopumā bērnu skaits bērnu namos ir samazinājies. Šajā sakarā, manuprāt, būtu jāaicina pašvaldības atbalstīt audžugimenes kā lētāku alternatīvu (labāk piemaksāt ģimenei, kas gatava ņemt bērnus nekā finansēt bērnu namus. Šobrīd, kā sapratu, tikai Rīga piemaksā klāt atalgojumu. Pabalstu bērna vajadzībām katra pašvaldība maksā pēc saviem ieskatiem - bet tas nedrīkst būt mazāks par noteiktajiem 27 Ls uz bērnu. Rīga maksā 135 Ls. Skaidrs ir viens, ka valsts pie sava noteiktā minimuma neko nepieliks - nav nekādas ieinteresētības. Tur vispār būtu bijis labāk, ja audžuģimenēm maksātu pašvaldība nevis valsts.

      * Par to formulējumu, ka aizbildnim jāveicina bērna atgriešanās bioģimenē - par to taps metodiskie noteikumi, kuros tas būs atrunāts. Līvija gan uzskata, ka tas skaidri noformulēts.

       * Par adoptētāju apmācības vajadzību - Līvija piekrita, ka tā ir nepieciešama, bet atkal jau finansējuma jautājums. Manuprāt, pie šitā noteikti būtu jāatgriežas, uzlabojoties finansiālajai situācijai valstī (kad no īsināšanas pāries uz pievienošanu). Šobrīd mēs varam no savas puses kādu kustību attīstīt, tāpat reklamēt par ministrijas atbalsta grupām, kas ir laba iespēja izglītoties (es tā iedomājos, pieredzes jau nav), bet tas vairāk ieinteresētības līmenī. Manuprāt, tam vajadzētu būt līdzīgi kā audžugimenēm, kad nav iespējams saņemt statusu, kamēr kursi nav izieti - svarīgi tiem, kas iedomājas, ka visu zin, jo bērnu interesēs ir, lai adoptētāji tiešām zinātu...

      * Par Rīgas bāriņtiesu - kā jau iepriekš bija minēts, tad viņu progress esot ievērojams. Dažus gadus atpakaļ viņi esot bijuši negatīvi noskaņoti pret audžugimenēm, bet tagad jau ir izveidota speciāla darba grupa, kas strādās pie tā, lai vecinātu šo kustību Rīgā.
Te nu atkal var atgriezties pie tā, ka sistēmas problēma nav likumos, bet gan cilvēku attieksmē un tajā, kā tos likumus piemēro. Tāpēc arī galvenais darbs ir tieši ar sistēmā strādājošajiem, jo likuma ieviešana negarantē tā ievērošanu, par ko mēs jau varam parliecināties. Te zināmā mērā arī paveras mūsu darbības iespējas - rakt tos gadījumus augšā, kad bērnu intereses nav ievērotas un pārkāpts likums: runāt par to publiski vai attiecīgo institūciju ietvaros.

      * Par iespēju saņemt vecāku pabalstu adaptācijas periodā ne tikai tiem, kas zīdaiņus adoptē. Līvija piekrita, ka tas ir svarīgi un minēja, ka par to atkal runās (un mēs ar pieteicāmies par to runāt, ja dos iespēju), bet minēja, ka attieksme ir noraidoša un lielas cerības neiesaka lolot. Bet ir, kā jau Līga minēja, ka arī adoptētāji maksā nodokļus un pelnījuši tāpat kā citi vecāki, bērnam ienākot ģimenē, saņemt iespēju izmantot apmaksātu bērnu kopšanas atvaļinājumu. Ja nu kas - pilināsim tālāk...

      * Tad mēs vēl pieskārāmies atkal tiem jautājumiem par aprūpes tiesību un aizgādnības tiesību atņemšanu vecākiem. Tas, ko es jau ne reizi esmu minējusi, ka par galveno indikatoru attiecībās būtu jānosaka vecāku ieinteresētība bērnā - figurēja jaundzimušo gadījumos noteiktās sešas nedēļas - t.i., ja vecāki 6 nedēļu laikā neizrāda vēlmi satikt savu bērnu, tas būtu signāls, ka jādomā par aizgādnības tiesību atņemšanu. īpaši zīdaiņu gadījumos, kad mātes pazūd un nav atrodamas. Es ļoti gribētu, lai tas būtu iekļauts kadās formulās, bet tad jau redzēs, kā būs tālāk. Līvija arī minēja, ka mēģinās mainīt CL redakciju par to, ka lemj par aprūpes tiesību neatjaunošanu un aizgādnības tiesību atņemšanu 6 mēnešu laikā nevis kā tagad ir pieņemts, ka gada laikā. Un ka noformulēs skaidrāk, jo tagad ir gadījumi, kad tiesneši atsakās izskatīt lietu, kamēr nav pagājis tas gads. Par šo domu Līvija ir runājusi arī Panorāmā.
Vēl skaidrībai pieminēšu, ka tad, kad tiek pieņemts lēmums par aprūpes tiesību neatjaunošanu vecākiem, uzreiz ir jāiesniedz lieta tiesā par aizgādnības tiesību atņemšanu. Nevis kā manā gadījumā vēl pēc gada...

     No mūsu puses bijām trīs: Līga, Dita A. un teksta autore Inese. Ministriju pārstāvēja Līvija Liepiņa, Ivita Krastiņa un Ieva Puķīte.

     Ministrijā vēl vairāk esot samazināts darbinieku skaits, kā rezultātā palikušie esot nopietni noslogoti un tāpēc piektdienās daudzi vairs neatbild uz telefona zvaniem, lai paspētu izdarīt visu nepieciešamo. Šai sakarā pamanīju, ka kontaktos vairs nefigurē Jānis Veinbergs, kas bija Adopcijas nodaļas vadītājs un kurš daudziem bija radījis ierēdņa tipiskā tēlu - copy-paste runa un nekompetence slēpta zem nespējas atbildēt pēc būtības.

      *Aktuālākais bija jautājums par SOS ciematiem saistībā ar interviju žurnālā Ieva, kurā audžuvecāki pauda viņiem īsti nepieļaujamu attieksmi. Tam esot pievērsta arī VBTAI uzmanība.
SOS ciemati ir tādas pašas iestādes kā bērnu nami, tikai ar atšķirību, ka sadzīve noorganizēta pielāgojot ģimeniskajam modelim. Līdz ar to audžuvecāki šajos ciematos juridiski nav audžuvecāki, bet gan iestādes darbinieki. Vēl interesanta nianse, ka SOS ciemata noteikumi paredz, ka, ja kāda ģimene pieņem lēmumu kādu bērnu adoptēt, tad ar viņiem tiek pārtrauktas darba atiecības un ciemats ir jāpamet. Tas arī izskaidro konkrētās audžuģimenes attieksmi.

      *Par aizbildņiem - man diezgan daudz nācies dzirdēt to, ka aizbildņu skatījumā uz viņiem ministrija un bāriņtiesas izdara spiedienu, lai bērnus adoptētu, ko aizbildņi visbiežāk finansiālu apsvērumu dēļ negrib darīt. Ministrijas skatījumā nekāds spiediens netiek izdarīts. Bāriņtiesām vismaz reizi gadā ir jāveic pārbaude, lai pārliecinātos par to, kā aizbildnis veic savus pienākumus un tā ietvaros arī uzdod jautājumu par adopcijas iespēju - vai aizbildnis nav pārdomājis utml.

      *Par to, cik daudzi atsakās no pieņemtajiem bērniem: attiecībā uz adoptētājiem visbiežāk tie ir gadījumi, kad bērns sasniedzis pusaudža vecumu un vecāki nemāk vairs tikt ar viņu galā. Gadījumi ir reti un par tiem var runāt līdz 2003. gadam, kad bija iespējams atcelt nepilngadīga bērna adopciju. Tie, kas adoptēti pēc šīs likuma redakcijas vēl nav sasnieguši problemātisko vecumu.

Nav arī bieži gadījumi, kad no pienākuma pildīšanas tiktu atcelti vai atlaisti aizbildņi. Audžuģimeņu statistika esot pa vidu: mazāk kā aizbildņiem, bet vairāk kā adoptētājiem. Ņemot vērā proporcijas, tendences ir līdzīgas.

      Šai sakarā papētīju bāriņtiesu darba pārskata analīzi par 2008. gadu (par 2009. gadu vēl nav). Tajā minēts, ka visvairāk t.i. 6101 jeb 68,8% ārpusģimenes aprūpē nodoto bērnu ir aizbildnībā (salīdzinoši 558 bija audžuģimenēs un 2182 bija iestādēs). 2008. gadā aizbildņu ģimenēs ievietoti 844 bērni un šis rādītājs katru gadu samazinās (bērnu skaits kopumā samazinās (pēdējā gadā par 192), bet iestādē ievietoti bija par 63 vairāk kā 2007. gadā)
2008. gadā 909 personas tika ieceltas par aizbildni. No tām 76.8% bija radinieki. No aizbildņa pienākumu pildīšanas atceltas tai gadā tika 165 personas, no kurām radinieki bija 69,7%, no kā var secināt, ka nav radinieki drošāki un uzticamāki aizbildņi par neradiniekiem, kā to apgalvoja Rīgas bāriņtiesa.

      *Vēl mēs pārrunājām jautājumu par audžuģimenēm un ārzemju adopciju saistībā ar to, ka mūsu skatījumā bērni, kuriem jau ir nodrošināta ģimeniska aprūpe, nebūtu nododami ārzemju adopcijā. Attiecībā uz adopciju (gan vietējo, gan ārzemju) tiekot ņemts vērā bērnu viedoklis. Bērni, kuri nevēlas tikt adoptēti netiek nodoti adopcijai. Te gan jāatzīmē, ka, manuprāt, tas labi izklausās, bet dzīvē mēdz izrādīties savādāk. Kā, piemēram, skandalozā trīs bērnu adopcijas uz Itāliju gadījumā, kad bērni vienkārši bez sagatavošanas tika ievietoti citā gimenē, kuras valodu viņi nesaprata un kurus viņi redzēja pirmo reizi tai brīdī, kad tur tika ievietoti, un izņemti no ģimenes, kurā viņi gribēja dzīvot.

     Paldies visām, kuras ieradās uz tikšanos - šoreiz bijām: Līga, Gunita, Dita, Edīte un teksta autore Inese. Kopumā norunājām 2,5 stundas un, manuprāt, ieguvēji bija visi, kas ieradās.

    *Par ministrijas darbību pēc reorganizācijas - nekas būtiski nav mainījies. Darbinieki ir tie paši, tikai telpas citas. Darbs turpinās. Ir vairāki ieguvumi tajā, ka tagad, atrodoties LM sastāvā, daudzas iestādes ir tuvākā pakļautībā un vairāk respektē.

    *Par sadarbību ar mums - šobrīd tiek srādāts pie civillikuma grozījumiem un rudenī atsūtīs arī mums saistošo daļu apspriešanai. Tā pat arī mēs piekritām piedalīties tikšanās reizēs ar BSAC vadītājiem.

     *Ilgi diskutējām par jautājumiem, kas saistīti ar laika periodu, kad bērns izņemts no ģimenes, joprojām nav juridiski brīvs un līdz ar to nav pieejams adopcijai. Likumā ir noteikts gads kā maksimālais periods un skaitās, ka jānotiek sociālajam darbam ar bioģimeni. Problēma tajā, ka tas darbs bieži vispār netiek veikts un gads tiek novilkts tāpat, kaut nekas nemainās. Manā skatījumā būtu jāņem vērā biovecāku interese par bērnu - ja ne reizi neapciemo, tad vajadzētu limitēt šo laiku uz īsāku. Likums ir ar variēšanas iespējām, bet cilvēki bieži vien paņem to kā formulu. Problēma nav likumos, kā mums tas visbiežāk šķiet, bet gan amatpersonu izpratnē par tiem un vispārējajā ieinteresētībā.

     *Par adopcijas noslēpumu - ka vajadzētu ierobežot iestādes, kurām ir pieejami adoptēšanas faktu raksturojošie un paskaidrojošie dokumenti. Konkrēti runājām par VSAA. Šai sakarībā arī vajadzētu izstrādāt ieteikumus adoptētājiem, kas palīdzētu izvairīties no nepatīkamiem gadījumiem.

     *Par pieejamo bērnu datu bāzes veidošanu - kādreiz kaut kas līdzīgs jau esot bijis, tikai neesot guvis atsaucību. Tas varētu izskatīties līdzīgi, kā par viesģimenēm pieejamo bērnu datu bāze, kurā netiek iekļauta personīga informācija. Tā ir guvusi plašu atsaucību. Kā juridiski nebrīvo bērnu iespējamā aprūpes forma varētu būt aizbildnība vai audžuģimenes. Tas, kas Līviju tai visā satrauc ir, ka pastāv risks, ka bērnu pēc laika atgriež ģimenē, un tam sekojošais audžuvecāku emocionālai pārdzīvojums gadījumos, kad bērnu ņēma ar domu pēc tam adoptēt. Mūsu pārliecība bija, ka vajadzētu potenciālajiem audžuvecākiem skaidri definēt katra aprūpes veida iespējas un riskus, kas ar ļautu katram pašam izvēlēties piemērotāko. Gan aizbildņiem, gan audžģimenēm ir pirmtiesības uz adopciju (neskaitot bērna bioradiniekus).
     Manuprāt, šīs idejas galvenais ieguvums būtu iespēja mazajiem bērniem nonākt ģimeniskā aprūpē, nevis ilgstoši nīkt b/n un tad arī netraucētu bāriņtiesu neizdarība gadījumos, kad tikai pēc gada atņem vecākiem tiesības uz bērnu. Kā sapratu no Līvijas, tad par turpinājumu šajā jautājumā viņa ziņos.

     Pēc mūsu pirmās tikšanās, kurā mēs nolēmām dibināt biedrību mēs : Līga un Inese (teksta autore) ministrijā pārrunājām mūs interesējošos jautājumus. Saruna bija ilga - gandrīz 3 stundas. Tas, ko es atceros no tā visa:

     *Par bērna kopšanas pabalstu - tas jau šobrīd pienākas personai, kas kopj bērnu; līdz ar to par bērnu vecumā līdz vienam gadam pirmsadopcijas aprūpē, jau šobrīd var saņemt tā saucamo māmiņalgu. Tas pēc likumiem - protams, nav garantijas ka VSAA priekšā gadīsies zinoši darbinieki. Ir plānotas sarunas par to ar VSAA.

     *Par vietu PII - ir tā, ka to nosaka pašvaldības katra pati un nav iespējams to mainīt. Ar Rīgas domi ir vienošanās, ka viņi uzņem adoptētus bērnus bez rindas bērnudārzā. Ja rodas problēmas ar citām pašvaldībām, tad var vērsties ministrijā un viņi mēģina sarunāt. Garantijas neviens nodos, bet gandrīz vienmēr ir iespējams dabūt vietu bērnu dārzā.
Par bērnu ievietošanu audžuģimenēs - šobrīd pēc statistikas 25% bērnu tiek ievietoti audžuģimenēs, nevis bērnu namos. Pēc papīriem skaitās, ka bērnu ievieto bērnu namā tad, ja nevar atrast tam audžuģimeni. Realitātē problēmas rada finansiālās ieinteresētības - attiecībā uz zīdaiņiem, ja ievieto audžuģimenēs, tad finansē pašvaldība, ja BSAC, tad valsts. Jebkurā gadījumā statistika ir labāka, kā bija domāts, bet ne tik laba, lai ar to samierinātos.

     *Par aizbildniecībā esoša bērna adoptēšanas procesa atvieglošanu - ir tā, ka šis jautājums jau tiek risināts un virzīts un varētu būt, ka gada laikā tiks atrisināts un nebūs sarežģījumu, adoptējot aizbildniecībā esošu bērnu.