No mūsu puses piedalījās: Līga, Inese, Inese (teksta autore), Ieva. Vēl bija Līvija Liepiņa, kā ministrijas pārstāve, un bāriņtiesu pārstāvēja: priekšsēdētājs Aivars Krasnogolovs, viņa vietniece Inese Ērgle un adopcijas nodaļas vadītāja Rūta Šteinberga.

     Saruna kopā ilga apmēram pusotru stundu un būtu ilgusi ilgāk, bet priekšēdētājam vairs nebija laika. Man palika daudz neatbildētu un pat neuzdotu jautājumu, pie kuriem tagad ir radušies klāt jauni jautājumi. Skaidrību es guvu mazu - ja nu vien, ka viņi visā vaino citus. Vēl radās iespaids, ka mēs runājam dažādās valodās...

     Tīri manā skatījumā saruna bija smaga bāriņtiesas pārstāvju kaujinieciskās un uzbrūkošās pozīcijas dēļ . Man zuda ticība konstruktīvas sadarbības iespējamībai. Bāriņtiesas pozīcija ir tāda, ka viņu lielākā vēlme ir redzēt bērnu augam ģimenēs un darot visu iespējamo, lai tas notiktu, daudz strādājot. Pie jebkādām problēmām, kuras mēs pieminējām, viņu skatījumā vainīgi ir citi, bet paši esot kompetenti un darot visu no viņiem atkarīgo.
Tai pat laikā pret viņiem esot uzsāktas daudz tiesvedības, kas prasot no viņu puses daudz resursus un traucējot veikt pamatdarbu. Nez kāpēc mani nepārsteidz, ka tik daudzi grib ar viņiem tiesāties...

     Pati komunikācija ir grūti veidojama - piesienas pie terminiem, pārtrauc, lai pārlabotu, ka ir nevis aizbildniecība, bet aizbildnība (mums laikam pēc definīcijas ir jābūt ar atbilstošajām izglītībām un zināšanām, lai vispār ar viņiem varētu sarunāties), min tendenciozus piemērus, izraujot no konteksta un tādejādi mainot būtību. Šai sakarā spilgts piemērs bija, kad Rūta Šteinberga kā vienu no iemesliem tam, kāpēc adoptētāju rinda tik lēni virzās uz priekšu, minēja to, ka adoptētāji, saņemot informāciju un atļauju apmeklēt, lai iepazītos, par vairākiem bērniem (piemērs ar 3 bija) un tiekot piekodināti, lai, izdarot savu izvēli, informē, kurus neņems, lai tos var piedāvāt citiem adoptētājiem, bet to nedarot (emociju uzplūdā aizmirstot) un tāpēc lietas ievelkoties. Viņa tik nebilda, ka tā tas notiek ar lieliem bērniņiem, uz kuriem vispār nav adoptētāju rindas un tāpēc piemērs bija nevietā un sanāca tendenciozi maldinošs, lai par vainīgajiem padarītu adoptētājus.

     Atteicās uzklausīt jebkādu piemēru, kas liecinātu par darbinieku nekompetenci, ja tam nav plašs kontekstuāls paskaidrojums un minēts klāt darbinieka vārds, uzvārds. Un izslēdza iespēju, ka vainojama varētu būt viņu darbinieku nepareizā attieksme vai nekompetence (ja nu vien jaunu nepieredzējušu darbinieku gadījumā, kas ar esot maz ticams), bet uzskata, ka citāti tiek izrauti no konteksta un sagrozīti (laikam tāpēc, ka paši tā dara). Tāpēc, ja esot kādas pretenzijas par darbinieku amatu pārkāpumiem, lai rakstot vēstules priekšsēdētājam (varot anonīmas) un tad viņš katru gadījumu izsklatīšot atsevišķi. Atteicās jebkuru piemēru apskatīt kā vienu no tendenci raksturojošām, tikai kā konkrētu gadījumu, to izķidājot.

     Runājot par mazajiem bērniem - vienīgais veids, kā viņiem nonākt ģimenē, esot audžuģimenes un tagad tikšot rīkotas dažādas akcijas, lai popularizētu to. Šobrīd Rīgas b/t esot 12 audžuģimenes, bet pārējā Latvijas daļā vairāk kā 400. Man radās jautājums, kāpēc tieši Rīgā ir tik maz un vai tajā sava loma nav arī bāriņtiesas saskarsmes veidam...
Audžuģimenēm, protams, jābūt ar misijas apziņu un nekādā gadījumā ar vēlmi audžubērnu adoptēt laika gaitā. Tāda doma tiek uzskatīta par likuma pārkāpumu un krāpniecību.

     Viņu skatījumā vispār vislabāk ir bērnam dzīvot bioloģiskajā ģimenē (ieskaitot radiniekus) un svešās ģimenes esot apdraudējums un liels risks (tas nekas, ka nospiedošajā vairumā gadījumu bērni cieš no bioģimeņu vardarbības), tāpēc aizbildnība ir paredzēta tikai radiniekiem, un citi gadījumi ir reti izņēmumi. Tas tika pamatots ar likumiem. Jāatzīst, ka civillikumā neko tādu neatrodu un LM mājas lapā ar par šito ir nelietīgi noklusēts. Priekšsēdētājs kā pamatojumu tam iedeva augstākās tiesas lēmumu par atteikumu ļaut adoptēt aizbildnībā esošu bērnu. Pie tam aizbildne nebija radiniece. Izrietoši tā lieta nekādi nepamato apgalvojumu, ka nevar nodot aizbildnībā bērnus, kas nav radinieki.

     Šajā sakarā man radās jautājums, kāpēc Agitai no mūsu vidus ieteica tieši aizbildņa statusu un, kad viņa, to iegūdama, nesekmīgi centās dabūt kādu bērnu no bērnu nama, atteicās dot viesģimenes statusus, jo ar aizbildņa pietiekot. Man gan nebija iespēja to pajautāt, bet diez vai manu jautājumu atbildētu, jo nespēju sniegt konkrētu informāciju, t.i., datus.
Vēl nav saprotams, kāpēc aizbildņiem vajadzīgas apmācības, ja reiz tie var būt tikai radinieki, bet adoptētājiem tādas nav, kaut tie pārsvarā adoptē svešus bērnus (potenciālie varmākas un apdraudējums), t.i., tiem tieši vajadzētu apmācības.

     Saistībā ar bērnu lietu virzību es jautāju, vai kontrolē sociālos darbiniekus (jo tie taču veicot darbu ar ģimeni), viņi protestēja, ka nevienu nekontrolējot, jo tas neesot pienākums (es gan to nebiju domājusi kā uzraudzību, bet interesēšanos) un tikai gaidot sociālo darbinieku atzinumu un apkopojumu par darbu ar ģimeni. Gaida neatkarīgi no tā, vai tas tiek veikts, un tik ilgi, kamēr saņem, un viņu skatījumā tā ir pareizā kārtība (kad netiek veikts, tad, protams, sociālie vainīgi un bāriņtiesa bezspēcīga).

      No mūsu puses bijām četras: Līga, Agita, Evija un teksta autore Inese. VBTAI pārstāvēja Inga Millere un viena no inspektoriem, kuru tiešajos pienākumos ietilpst pārbaudes.

      Sarunas laikā, kas ilga gandrīz divas stundas, pārrunājām inspekcijas darbības sfēras un iespējamo sadarbību ar mums. Mana galvenā doma, organizējot šo tikšanos, bija par to, ka mums ik pa laikam parādās informācija un fakti par bērnu interešu pārkāpumiem, kas visbiežāk tiek konstatēti, pārrunāti un tā arī aizmirsti, un būtu labi attīstīt sadarbību ar inspekciju, nododot tāda veida informāciju viņiem, lai tā tiktu pārbaudīta un sekotu atbilstoša reakcija. Inspekcijas pārstāvji pauda atbalstu šādai sadarbībai un mēs arī pārrunājām dažus mums zināmos gadījumus un nianses, ko viņi arī piefiksēja. No viņu puses ir lūgums noteikti ziņot par gadījumiem vai parādībām, kas ir pretrunā ar bērnu interesēm (piemēram, jebkāda veida vardarbība vai aizdomas par to, nolaidīga attieksme bērnu namā pret bērniem) un minēt pēc iespējas konkrētāku informāciju (laiks, vieta, personas). Informāciju var sniegt arī anonīmi un katrs gadījums tikšot pārbaudīts.

      Šobrīd viņu pārziņā atrodas iestādes, kas vairāk vai mazāk ir tieši saistītas ar bērniem, bet no nākošā gada, kā jau minēts, tiks pievienota arī šobrīd ministrijas pārraudzībā esošā Bāriņtiesu uzraudzības un audžuģimeņu un aizbildņu nodaļa. Tātad turpmāk pretenzijas pret bāriņtiesām vai lūgums kādas lietas pārbaudīt būs jāsniedz viņiem. Tas īpaši attiecas uz tik daudzajiem konkrētajiem gadījumiem, kad pēc bērnu vēstures var secināt, ka bāriņtiesa nav rīkojusies atbilstoši bērna interesēm (piemēram, pārāk ilgu laiku bez redzama pamatojuma nav virzīta bērna lieta).

      Kopumā, manuprāt, šī tikšanās bija vērtīga mums, lai apzinātu iespējas, kā sistēmu darīt efektīgāku - šobrīd lielākā problēma ir iesaistīto cilvēku attieksme. Un viens no galvenajiem iemelsiem, kāpēc viņi var atļauties tādu attieksmi, ir tas, ka atbildīgās institūcijas nereti par to nemaz neuzzin. Tāpēc, domājot par bērniem, ir svarīgi ziņot par katru viņu interešu pārkāpumu.