Mēs esam SO Azote – nevalstiska organizācija, kuru 2009.gada 21.februārī nodibināja pulciņš domubiedru – adoptētāji un aizbildņi. Pirms tam viens otru bijām atraduši galvenokārt interneta forumos, kur meklējām sarunu biedrus. Mums vajadzēja padomu un atbalstu, jo mēs savās ģimenēs, savā azotē, esam pieņēmuši bez vecākiem palikušos bērniņus. Nu viņi ir mūsējie, tomēr iepriekšējā dzīve viņu likteņus ir sāpīgi sašvīkājusi, tāpēc ir nepieciešams īpašs padoms, lai mazajiem spētu pilnvērtīgi dot to, kā viņiem ir trūcis līdz nokļūšanai mīlošā ģimenē. Un atbalsts ir nepieciešams arī mums pašiem – mammām un tētiem, lai sajūtam – tepat līdzās ir vēl daudzas ģimenes ar līdzīgiem bērnu stāstiem, un ar šīm mammām un tētiem mēs varam dalīties zināšanās un pieredzē, kā audzināt sāpinātu bērnu.

      Mūsu organizācijas misija – veicināt adopcijas un aizbildnības kustību, lai bez vecāku gādības palikušajiem bērniem būtu iespējams uzaugt ģimenē un vēlāk pilnvērtīgi iekļauties Latvijas sabiedrībā.

      Tāpēc viens no mūsu galvenajiem uzdevumiem – gūt zināšanas pašiem jeb, citiem vārdiem sakot, paaugstināt adopcijas un aizbildnības procesā iesaistīto ģimeņu kompetenci. Tāpēc mēs organizējam mācības un atbalsta grupas potenciālajiem un jau esošajiem adoptētājiem un aizbildņiem.

      Savstarpēji kontaktējoties, izgaismojas arī nepilnības pašreizējos likumos un adopcijas un aizbildnības procesā. Tāpēc mēs kā sociālie partneri esam uzsākuši aktīvu sadarbību ar atbildīgajām valsts un pašvaldību institūcijām, lai atklātā dialogā risinātu sāpīgos jautājumus un kopīgi veidotu draudzīgu adopcijas un aizbildnības sistēmu. Jo labvēlīgāka sistēma, jo lielākas cerības, ka arvien vairāk un vairāk ģimeņu vēlēsies savā vidū uzņemt vecākus zaudējušus vai arī vecāku aizmirstus bērnus. Veiksmīga sadarbība mums jau ir izveidojusies ar Labklājības ministrijas Ārpusģimenes aprūpes departamentu, kā arī pamazām dibinām attiecības ar pašvaldību bāriņtiesām.

      Biedrībai vēsturiski nozīmīgākā diena, kad mēs (Gunita, Līga, Edīte, Žanete un es - Inese) pirmo reizi satikāmies klātienē, lai pārrunātu aktuālākos jautājumus un to, ko mēs varētu darīt, lai uzlabotu adopcijas sistēmu.  Mana svarīgākā atziņa bija, ka mums ir par ko runāt - 3 stundas pagāja nemanot. :)

     Pārrunājot šobrīdējo situāciju un jau izvirzītos jautājumus, rezultātā nonācām pie tā, ar ko es sāku - ka ir jādibina NVO un jautājumi ir pamazām jākustina, veidojot sadarbību ar ministriju. Paralēli SO dibināšanai mēs vienojāmies, ka ir nepieciešams satikties ar Līviju Liepiņu un pārrunāt to visu, kā tas izskatās no viņu puses un kā ietiektu rīkoties.