Bērna interešu aizsardzība adopcijā

Turpinot tēmu par to, kā interesēs ir adopcija. Jautājums jo īpaši aktuāls šobrīd ir tāpēc, ka līdz Saeimai ir nonākuši Tieslietu ministrijas iesniegtie Civillikuma grozījumi, kas paredz būtiski sašaurināt personu loku, kas var kļūt par bērna aizbildni, un izrietoši samazināt bez vecāku gādības palikušajiem bērniem iespējas augt ģimeniskā vidē. Likuma anotācijā nav minēts pamatojums vajadzībai pēc šādiem grozījumiem un arī sarakstē un komunikācijā ar LM un tās struktūrvienībām līdz šim argumenti, kas attaisnotu šos plānotos grozījumus, nav dzirdēti. Tikai nenopietnas atrunas. Dažādi izteikumi apliecina to, ka mērķis ir uzspiest adopciju kā labāko variantu un izslēgt citas iespējas.

Saistībā ar šo un dažiem nepārdomātiem ierēdņu izteikumiem man radās doma izveidot tabulu, kurā salīdzināt bērnu ieguvumus un zaudējumus, augot dažādās aprūpes formās. Rezultāts pārsteidza mani pašu, jo, manipulējot dažādu izteikumu līmenī, tā bērnu neaizsargātība nešķita tik uzkrītoša, kā apkopojot to visu vienā tabulā. ->

Aprūpes ilgums ģimenē. Pēc dažādiem LM un ar to saistīto iestāžu pārstāvju izteikumiem var rasties iespaids, ka adoptētāju ģimenē bērniem aprūpe tiek nodrošināta ievērojami ilgāk par pilngadību nevis kā citās formās, kurās pilngadību sasniegušo bērnu audžuvecāki var likumīgi izlikt no mājas. Realitātē adopcija nav nekāds izņēmums un bērniem jebkurā ģimenē, tai skaitā bioloģisko vecāku, aprūpes ilgumu likums garantē tikai līdz pilngadībai.

Stabilitāte. Viens no biežāk piesauktajiem argumentiem par labu adopcijai, jo citas formas varot atteikties no bērna. Nav likuma, kas piespiestu adoptētājus nodrošināt bērnam aprūpi savā ģimenē - tāpat kā nebija likums, kas piespiestu šo pašu bērnu bioloģiskos vecākus rūpēties par viņiem...

Uzraudzība. Šis punkts akcentē adoptēto bērnu neaizsargātību, jo viņu gadījumā uzraudzība ir tikai divus gadus pēc adopcijas apstiprināšanas kaut arī realitātē pirmajos gados ģimenes ar īpašām problēmām nesaskaras un tā uzraudzība svarīga būtu tieši vēlākajos gados.

Identitāte. Bērnu tiesību aizsardzības likums nosaka, ka katram bērnam ir tiesības saglabāt savu identitāti. Adopcijas tiesiskais regulējums ne tikai rupji ignorē šīs bērna tiesības (visbiežāk vārda un uzvārda mainīšana tiek veikta bez bērna apzinātas piekrišanas), bet arī negarantē bērnam tiesības zināt savu izcelsmi un identitāti. Tas, teikt vai neteikt par adopciju bērnam, jau ir tikai adoptētāju ziņā jeb likums bērnu neaizsargā šajā jautājumā.

Adopcijas rezultātā bērna dzimšanas apliecībā kā viņa vienīgie vecāki, kuriem konkrētais bērns ir piedzimis, tiek ierakstīti adoptētāji. Izrietoši bērna izcelsmi un identitāti adopcija noliedz kā kaut ko sliktu, slēpjamu un ignorējamu. Lai vēl vairāk uzsvērtu bērna izcelsmes un izrietoši paša bērna nenozīmīgumu, daudziem ierēdņiem labpatīkas īpaši uzsvērt, ka tieši adoptētāji ir tie bērna īstie vecāki.

Tiesības zināt par saviem bioloģiskajiem radiniekiem un uzturēt kontaktus ar viņiem. Ar adopciju bērnam tiek mainīta ģimeniskā piederība un nav likumiski garantētu tiesību kaut ko uzzināt par savu bioloģisko ģimeni līdz pilngadībai. Augot citās aprūpes formās, bērniem ne tikai ir tiesības būt informētiem par saviem radiniekiem, bet arī uzturēt attiecības ar viņiem, kas daudziem bērniem ir ļoti svarīgi, jo tā vienmēr būs viņu ģimene.

Ģimenes atbalsts pēc pilngadības sasniegšanas. Vēl vien populārs arguments par labu adopcijai, jo tā nodrošinot ģimeni līdz mūža beigām. Diez ko adopcija var nodrošināt vairāk nekā asinsradniecība? Viss ir atkarīgs tikai un vienīgi no savstarpējām attiecībām un ģimenes labās gribas un iespējām.

Sociālās garantijas līdz pilngadībai. Šis punkts tāpat kā nākošais lieliski atspoguļo valsts ieinteresētību adopcijā, jo adoptēts bērns tiek pielīdzināts ģimenē dzimušam un, ja neskaita adopcijas atlīdzību, tad nekādas citas sociālās garantijas ģimenei pieņemta bērna audzināšanas atbalstam netiek nodrošinātas. Neatkarīgi no aprūpes formas visi šie bērni ir piedzīvojuši smagus zaudējumus, cietuši no dažāda veida vardarbības, nereti arī kompleksās, un izrietoši tas nozīmē, ka adoptētu bērnu nav korekti pielīdzināt ģimenē dzimušam bērnam, jo vidējais pieņemtais bērns ģimenei nozīmē daudz lielākus izdevumus un ieguldījumus nekā vidēji ģimenē dabiski dzimušais.  Sociālās garantijas ietekmē ģimenes kopējo labklājību un izrietoši bērna dzīves kvalitāti un iespējas.

Sociālās garantijas pēc pilngadības. Parasti tiek uzsvērts, ka neadoptētajiem bērniem, sasniedzot pilngadību, ir tikai niecīgais valsts garantētais finansiālais atbalsts. Vēlos akcentēt, ka ģimene, pirmkārt, ir attiecības un tas, kādas tās veidojas pieņemtajam bērnam ar audžuvecākiem, nav atkarīgs no aprūpes formas. Tātad saņems bērns vai nesaņems atbalstu no ģimenes pēc pilngadības sasniegšanas, atkarīgs tikai no attiecībām un ģimenes iespējām, bet audžuģimenē un aizbildnībā uzaugušajiem bērniem papildus valsts garantē vēl virkni sociālās garantijas, kuras ir stipri vairāk nekā neesošais valsts atbalsts pilngadību sasniegušajiem adoptētajiem bērniem.

Mantojuma tiesības. Vēl viens ļoti populārs arguments par labu adopcijai, jo tad bērns iegūst tiesības mantot audžuvecāku ģimenē. Šis arguments man šķiet nekorekts attiecībā pret adoptētājiem, jo mantojumu, kā zināms, saņemt var tikai pēc mantojuma atstājēja nāves. Abstrahējoties no iepriekš minētā, man par lielu pārsteigumu izrādās, ka arī šajā ziņā adoptētie bērni ir apdalīti, jo viņu mantošanas tiesības pretstatā citās formās augušo bērnu mantošanas tiesībām ir ierobežotas. 

SECINĀJUMI: Adopcija viennozīmīgi ir ļoti izdevīga valstij un pašvaldībām, jo tā visu atbildību un rūpes par bez vecāku gādības palikušo un smagi cietušo bērnu uzveļ adoptētājiem. Krietni mazāk tomēr zināmā mērā adopcija ir izdevīga adoptētājiem, jo tā ļauj pielāgot svešā ģimenē dzimušu bērnu kā savā ģimenē dzimušu un vēl aizsargā adopcijas noslēpumu. Pašu adoptēto bērnu interešu aizsardzība ir pakārtota adopcijas tiesiskajam regulējumam un izrietoši šo bērnu intereses netiek līdzvērtīgi aizsargātas, kā tas ir citu bērnu gadījumā.