Adopcija valsts interesēs

Šobrīd adopcija pretēji Latvijas likumos paustajam tiek pozicionēta kā vislabākās bērna intereses un kļuvusi jau par sava veida kulta objektu, uz kura altāra ik dienas tiek upurēti bērni. Interesanti, ka, neraugoties uz LM un ar to saistīto institūciju pausto pārliecību, ka adopcija ir kā panaceja visām bez bioloģiskās ģimenes gādības palikušo bērnu problēmām un saulainās nākotnes garants, paši bērni nemaz tik ļoti par to pārliecināti nav un saskaņā ar VBTAI publiskoto statistiku 46% bērnu nevēlas būt adoptēti. Jāņem vērā, ka balstiesības šajā tik svarīgajā jautājumā ir tikai bērniem, kuri ir sasnieguši 12 gadu vecumu (paust var arī par brāļiem/māsām - tiesa no statistikas izriet, ka mazuļi vecumā līdz 3 gadiem tiek automātiski šķirti) - tātad, ja tiktu ņemts vērā visu bērnu viedoklis, tad šis skaitlis būtu daudz lielāks. Un tas cilvēcīgi arī ir saprotams, jo bērnam adopcija nozīmē pilnīgu savas ģimenes zaudēšanu. Tomēr ierēdņi šo, nez kāpēc, ignorē, piesaucot adopciju kā stabilāku un sociālās garantijas garantējošu. Un es neesmu vienīgā, kas, par šo visu domājot, secinājusi, ka valsts ieinteresētība nav labākas dzīves bērnam nodrošināšanā. Valsts ieinteresētība ir tikt vaļā no bērniem: liekiem izdevumiem, atbildības un rūpēm. Un nebeidz pārstiegt tas, cik vienotas ir VISAS institūcijas šajā adopcijas pārākuma pārliecībā. Vienoti gatavas neiedziļināties un pārkāpt likumus.

Manā skatījumā adopcija ir salīdzināma ar laulībām - tāpēc tai jābūt abpusēji brīvprātīgai un apzinātai izvēlei. Tikai tad mēs varam runāt par vislabākajām bērna interesēm. Adopcija nav stāsts tikai par dzīvošanu ģimenē, tā maina ģimenisko piederību. Uzspiestā gadījumā tā ir bērna identitāti un izcelsmi noniecinoša.

Vēlējos padalīties ar piemēru, kas ļoti labi ilustrēja to, ka nevienu neinteresē, kas ar bērnu notiek pēc adopcijas. Viens ir, ka pēcadopcijas uzraudzība ir mītiska un reti sastopama parādība, bet kas cits ignorēti trauksmes signāli par bērna apdraudētību ģimenē, ar mērķi noslēgt adopciju.

Pagājušā gada maijā raidījumā "Bez tabu" bija sižets par mazuli, kurš vairākkārt slimnīcā nonācis ar vardarbīgi gūtiem ievainojumiem. Katru reizi slimnīca bija ziņojusi bāriņtiesai, vēršot tās uzmanību tam, ka bērns pats nevarēja tā savainoties un cieš no vardarbības ģimenē. Bāriņtiesa reaģēja negribīgi un bērnu no ģimenes izņēma tikai pēc trešās reizes.

Manā redzeslokā šis gadījums nonāca, uzzinot, ka mazulis bija adoptēts. Latvijā dzīvojoša Krievijas pilsone viena adoptēja trīsgadīgu puisīti. Pirmās reizes mazulis ar smagiem smadzeņu asinsizplūdumiem slimnīcā nonāca vēl pirmsadpcijas aprūpes laikā. Ārsti esot filmējuši mazuli un cēluši trauksmi bāriņtiesā par to, ka mazais ar steigu izņemams no ģimenes. Tomēr bāriņtiesa lēmusi, ka adopcija ir bērna interesēs (konstatēja, ka starp bērnu un adoptētāju izveidojušās patiesas bērna vecāka attiecības?!) un tā tika apstiprināta. Trešajā reizē mazulis nonāca slimnīcā, esot sasists līdz bezsamaņai un ar vardarbīgiem dzimumorgānu bojājumiem. Tad adoptētājai beidzot tika pārtraukta aizgādība. Tomēr krimināllieta netika ierosināta, un tiesu medicīniskā ekspertīze mazajam tika veikta tikai pusgadu pēc notikušā. Redzētais skats satrieca daudz pieredzējušos speciālistus, jo mazulis ir fiziski un morāli smagi sakropļots.  Tagad bērns varēs stiprināt bērnu namu kā ļoti vajadzīgu iestāžu pozīcijas, jo ģimenēm taču tādi bērni nav vajadzīgi.

Šausminošākais ir tas, ka NEVIENS par šo nav atbildīgs un uz adopcijas altāra turpinās ziedot jaunus un jaunus bērnus, jo tas taču ir VALSTS interesēs. Protams, vairums gadījumi nav tik traģiski, bet šis spilgti ilustrē to vienaldzību un gatavību iet pāri līķiem adopcijas mērķa vārdā.