Par ārpusģimenes aprūpi Sastrēgumstundā

Šodien LT1 raidījumā Sastrēgumstunda tika aktualizēta diskusija par to, kā mainīt sistēmu, lai katram bērnam būtu iespēja augt ģimeniskā vidē un vai bērnu namu slēgšana ir sasniedzams mērķis. Diskusijā kā centrālie viesi piedalījās Labklājības ministre Ilze Vinķele un Tiesībsargs Juris Jansons. ->

No ABAAlianses diskusijā piedalījās Ārija Martukāne, Sandra Dzenīte-Cālīte un Kristīne Veispale. Man pašai diemžēl nebija iespējas piedalīties diskusijā, tomēr domāju, ka mūsu viedoklis un skatījums tajā bija veiksmīgi pārstāvēts. Daži atzīmēšanas vērti punkti, kas pievērsa manu uzmanību:

Finansējuma sistēmas maiņa. Mana ideja, kuru reiz LM darba grupā izteicu un joprojām aizstāvu par to, ka ģimeniskā aprūpe būtu jāfinansē no valsts budžeta, bet institucionālā no pašvaldību, tādējādi mazinot ekonomiskās spriedzes ietekmi bērnu likteņu lemšanā un cenšoties vairāk motivēt pašvaldības meklēt ģimeniskās aprūpes iespējas no bioloģiskajām ģimenēm izņemtajiem bērniem. Saskaņā ar ministres teikto ministrija veic aprēķinus (beidzot vai joprojām?) un plāno šādu finansējuma modeli ieviest, ja tiks gūts vajadzīgais atbalsts valdībā.

Par aizbildņiem. Pirmkārt, prieks bija dzirdēt, ka pašvaldību savienības pārstāve akcentēju aizbildņu svarīgo lomu ārpusģimenes aprūpē, kas diemžēl uz kopējā fona tiek aizmirsta. Un pēc tam arī Sandra minēja to, par ko es mēdzu runāt, ka audžuģimenes ir specifiska forma un piemērota īslaicīgas aprūpes gadījumiem, bet lielākajai daļai šo bērnu ir nepieciešama ilglaicīga aprūpe un tam vispiemērotākā ir tieši aizbildnības forma. Ne tikai radinieku gadījumā. Aizstāvam aizbildnības institūtu, kuru neradinieku gadījumā izjūtam kā apdraudētu. Man šķiet svarīgi to akcentēt, tāpēc augstu novērtēju izskanējušo.

Par deinstitucionalizāciju. Iepriecinoši ir dzirdēt, ka LM darba plānā ir deinstitucionalizācija (laikam nedēļas laikā LM par šo ir vairāk padomājusi). Tas sāk izklausīties jau pēc tās ilgi gaidītās un vajadzīgās politiskās gribas. Laiks rādīs, vai šiem vārdiem ir arī kāds segums. Pagaidām, nez kāpēc, šķiet, ka pārāk labi skan (gandrīz vai ar mūsu teiktā citātiem no ministres mutes), lai tam spētu līdz galam noticēt. Cerams, ka tā nav tā priekšvēlēšanu retorika, kuru pie neērtajiem jautājumiem ministre mēdz piesaukt.

Par atbalsta sistēmu. Joprojām sajūta, ka šī jautājuma svarīgums nav līdz galam apzināts. Raidījumā izskanēja par gana daudzajiem gadījumiem, kad bērni tiek izņemti no audžuģimenēm un aizbildņu ģimenēm, jo tās nespēj tikt galā ar viņiem. Šobrīd ir ierobežotas iespējas saņemt speciālistu palīdzību un konsultācijas līdz ar to atbalsts ar dažiem pozitīviem izņēmumiem (kā Rīgas pašvaldību) ir kliedzoši nepietiekošs. Nepietiek ar to, ka bērnam tiek atrasta ģimene, kura uzņemās viņa aprūpi un audzināšanu - bez atbalsta tas var izrādīties stāsts ar NElaimīgām beigām. Un tas ir arī viens no iemesliem, kas var atturēt ģimenes atsaukties aicinājumam pieņemt bez vecāku gādības palikušu bērnu.

Par preventīvo darbu. Raidījumā šis jautājums tika aktualizēts, tomēr arī, manuprāt, tam tiek veltīta pārāk maza uzmanība. Kandavas bāriņtiesas pārstāves teiktais par to, ka nespēj nodrošināt kvalitatīvu darbu ar bioloģiskājām ģimenēm resursu trūkumu dēļ, šķiet, pieklusināti izplēnēja citu problēmjautājumu fona. Valsts kopumā tērē daudzus miljonus, lai nodrošinātu bez ģimenes aprūpes palikušo bērnu aprūpi, un tai nepaliek pāri līdzekļu, lai parūpētos par to, ka šie bērni var droši augt savās ģimenēs un vispār no tām nebūtu jāizņem. Mēs it kā aktīvi (rezultāts izsaka visu) cīnamies ar problēmām, kuras varētu vispār nebūt, ja vien tiktu nopietni pie tā strādāts. Un tas ir traģiski, jo zaudētā iespēja uzaugt normālā savā bioloģiskajā ģimenē neatkarīgi no bērnības scenārija met savu ēnu uz visu atlikušo dzīvi.

Par mazajiem bērniem. Raidījumā atkal izskanēja tas, ka mazais finansējums un ierobežotās iespējas veltīt visu uzmanību/laiku bērnam ir šķērslis, kāpēc audžuģimenes nevēlas uzņemties mazo bērnu aprūpi. Un šī jautājuma dēļ man tiešām žēl, ka nebija iespējas piedalīties diskusijā, jo, pirmkārt, nez kāpēc, tiek aizmirsts, ka neatkarīgi no aprūpes formas jebkurai personai, kuras aprūpē nodots zīdainis, ir iespēja saņemt vecāku pabalstu. Nevar būt arguments, ka cilvēkam jāiet prom no darba un jāpaliek bez iztikas līdzekļiem. Pēc tā, cik man nācies dzirdēt audžuģimenes, secināju, ka tās visbiežāk grib skolas vecuma bērnus, jo tādiem mazāk uzmanības jāvelta un līdz ar to ar vairāk (bērniem, darbiem) var savienot. Un, protams, emocionālais aspekts - mazulim ir daudz grūtāk nepieķerties un izrietoši šķirties no viņa.

Lielāku mazuļu gadījumā joprojām ceru, ka reiz tiks sadzirdēts tas, ka ilglaicīgo aprūpes formu gadījumā (aizbildnība un adopcija) ir jābūt iespējai saņemt vecāku pabalstu (pēc būtības; vienalga kā to nosauktu) vienu gadu neatkarīgi no bērna vecuma, viņam nonākot audžuvecāku ģimenē.

Raidījums beidzās uz pozitīvas nots. LM esot apzinājusi iespējamos risinājumus un cītīgi strādā pie aprēķiniem un risinājumu modeļu attīstīšanas. Vai un kas būs mainījies pēc 3-5 gadiem, rādīs laiks, tomēr pagaidām vismaz uz mirkli ir iespēja baudīt apziņu, ka mūsu darbs nav bijis velts un vismaz runāt viņi ir iemācījušies no mums pareizi. :)