Beztiesiskums jeb kāpēc audžuģimenes valstij ir tik ērtas

Kā jau iepriekš esmu minējusi, valsts politika interpretāciju līmenī tiecas realizēt mērķi, ka aizbildnība kā aprūpes forma būs pieejama tikai radiniekiem un attiecīgi pārējiem būs divas alternatīvas - adopcija un audžuģimenes. Pirmkārt, tas ir klaji pretrunā tam, ko var lasīt Civillikumā. LM atsaucas uz grozījumiem, kurus neviens īsti nav redzējis un kas nav pat līdz Saeimai nonākuši, tomēr neoficiāli tiek uztverti kā spēkā esoši. Kāpēc gan ir tāda vēlme iznīcināt aizbildnības iespēju neradiniekiem, tādejādi būtiski samazinot bērnu iespējas dzīvot drošā ģimeniskā vidē? Galvenais iemesls, manuprāt, ir tas, ka aizbildnis ir bērna likumiskais pārstāvis un līdz ar to neērts sistēmai, jo var iebilst pret bāriņtiesu manipulācijām. Zinot to, ka bāriņtiesas ir bēdīgi slavenas ar zemo kompetences līmeni un pretēji proporcionāli augsto ietekmi, var saprast, ka aizbildnis tām ir nopietns šķērslis. Turpretī audžuģimenes ir pilnīgi beztiesiskas un līdz ar to apbrīnojami ērtas, lai realizētu iecerētos lēmumus. Piemērs, kas, manuprāt, labi ilustrē to, cik beztiesīgas ir audžuģimenes un cik neietekmējamas ir bāriņtiesas, kurām bērns visbiežāk ir objekts un līdzeklis nevis subjekts ar savu nākotni un tiesībām uz drošu, laimīgu bērnību. ->

Konkrētais gadījums ir ar skandalozu sākumu, kas plaši tika atspoguļots medijos. Pēc precedenta, kad bāriņtiesa lēma pretēji bērnu interesēm un neviens to nevarēja ietekmēt, tapa arī Dienas raksts. Tā kā, manuprāt, pēc tā raksta, nezinot par pašu gadījumu vairāk, grūti ko saprast, aprakstīšu to sīkāk:

Tātad 2010. gada decembrī konkrētos bērnus (tajā brīdī meitenīte bija divus gadus veca, bet brālītis vienu gadu) pēc krīzes centra ievietoja audžuģimenē. Mātei aprūpes tiesības atņēma, jo viņas uzvedība krīzes centrā liecināja, ka nav spējīga pilnvērtīgi bērnus aprūpēt (bērnus sita un reiz bez brīdinājuma centru atstāja, bērnus pametot), un pati bija izteikusi vēlēšanos, lai bērni tiktu ievietoti audžuģimenē. Tālāk, kā zināms, bāriņtiesa gada laikā lemj par aprūpes tiesību atjaunošanu vecākiem (nez kāpēc gada laikā praksē nozīmē to, ka pēc gada). Bērniem bija abi vecāki - tēvs un māte ap 19 gadus veci, abi bāreņi ar attīstības traucējumiem, auguši iestādē (māte dzīvojusi arī audžuģimenē) un mācījušies specskolā. Klasisks piemērs - aprūpes iestādes strādā pēc ilgtspējības principa, masveidīgi sagatavojot sociālā riska ģimenes un nākošo iestāžu bērnu vecākus. Bērni ar tēvu nekad nebija dzīvojuši kopā un, pēc visa spriežot, viņam bija traucēklis, jo interese par māti bija periodos, kad viņa nebija kopā ar bērniem (meitenīte pirmo dzīves pusgadu nodzīvoja audžuģimenē, kurā bija dzīvojusi māte). Māte ar paaugstinātu seksualitāti (kā tas bieži ir cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem) un izrietoši tieksmi uzturēt attiecības ar apšaubāmas reputācijas vīriešiem, šajā gadījumā varmāku, no kura cieta bērni.

Audžuģimenē nonāca ļoti smagi cietuši bērni. Pēc psihoterapeites vērtējuma viņi ilgstoši bija cietuši no visa veida vardarbības (vispār nezināja, kas ir cilvēcīga attieksme), dzīvojuši pusbadā (zēns bija gatavs apēst jebko, kam kaut attāla radniecība ar ēdienu (dzīvnieku barība, miskastes saturs utml.), viņam bija rahīts) un pilnībā nav reabilitējami jeb sekas ietekmēs uzvedību uz visu atlikušo mūžu. Psihoterapeite pirms tam bija ilgstoši strādājusi arī ar māti un viņu vērtēja kā nespējīgu rūpēties par saviem bērniem, kas bija arī minēts vērtējumā.

Mātei bija noteikts, ka, lai atgūtu bērnus, ir regulāri ar viņiem jātiekas vismaz reizi mēnesī. Vairākas reizes viņa arī satikās ar bērniem - tikšanās bija īsas, to laikā meitene uzvedās kā nohipnotizēta un darīja visu, ko lika, bet nesarunājās ar māti. Tikai pēc pusgada pēdējo tikšanās reižu laikā meitene sāka atslābt un sarunāties ar māti. Puika rāvās prom no mātes audžumātei klēpī. Pēc tam vismaz nedēļu bērni bija agresīvi un emocionāli uzvilkti. Mani šis gadījums šokēja tajā ziņā, ka parasti arī nelabvēlīgās ģimenēs augošiem bērniem ir piesaiste pie vecākiem un viņi pēc tiem tiecas. Pēc tam kopš vasaras māte vairāk ar bērniem netikās.

Tā kā gada laikā bāriņtiesai ir jālemj par aprūpes tiesību atjaunošanu, tad decembra vidū bija sēde, kurā Rīgas bāriņtiesa, kas bija vecākiem atņēmusi aprūpes tiesības, lēma par aprūpes tiesību atjaunošanu mātei. Tā kā māte daudzus mēnešus nebija tikusies ar bērniem, tad viņai tika doti vēl trīs mēneši laika, lai tiktos ar bērniem un pierādītu, ka vēlas tos atgūt. Tas ar lielā mērā tāpēc, ka audžuģimene stāstīja par to, kā bērni uz māti reaģē - iespējams, ka viņai atdotu tāpat, jo reizēm šķiet, ka bāriņtiesas par pietiekošu uzskata vecāku izteiktu vēlmi atgūt bērnus un tādi smalkumi kā bērnu un vecāku attiecības vispār nevienu neinteresē.

Kopš bērni bija izņemti no ģimenes, vecāki atjaunoja attiecības un pārcēlās dzīvot uz Tukumu, kur viņiem piešķīra sociālo dzīvokli. Tēvs bija uzrakstījis iesniegumu Tukuma bāriņtiesai, lūdzot bērnus atdot viņa aprūpē.  Sakarā ar to divas nedēļas pēc Rīgas bāriņtiesas lēmuma neatgriezt bērnus mātes aprūpē Tukuma bāriņtiesa pieņēma lēmumu nodot bērnus tēva aprūpē.

Jāpiezīmē, ka tēvs tā gada laikā bērnus bija redzējis trīs reizes (bija līdzi mātei, kad tā devās satikties ar bērniem). Tikšanās ilga 10-15 minūtes un to laikā tēvs bērnus rokās nebija ņēmis, nesarunājās ar viņiem un vispār nekādu interesi par bērniem neizrādīja. Pieņemot, ka cilvēks var pārvērtēt prioritātes un bērnus pēkšņi tomēr sagribēt, nav saprotams, kāpēc arī pēc iesnieguma uzrakstīšanas par vēlmi atgūt bērnus, tēvs tāpat ne reizi nebija interesējies par bērniem vai tos apciemojis. Bērnu mātei aprūpes tiesības nebija atgrieztas, bet vecāki dzīvo kopā. Tātad bērni tēva darba laikā atradās vieni ar māti, kurai aprūpes tiesības ir atņemtas.

1. Jautājums par Rīgas bāriņtiesas kompetenci un lēmumu pieņemšanu, aizstāvot it kā bērnu intereses: kāpēc vilka lietu garumā (tur pat gadu nevajadzēja gaidīt, lai būtu skaidrs) un vispār pieļāva iespēju atdot bērnus vecākiem, kuri pie labākās gribas NAV spējīgi par viņiem pilnvērtīgi rūpēties. Pirmkārt, par to liecināja gan psihoterapeites slēdziens, gan audžuģimenes, kurā augusi bija bērnu māte, vērtējums. Otrkārt, vecāku diagnozes un līdzšinējā aprūpe, kurā tika pieļauts, ka bērni smagi cietuši no visa veida vardarbības, kā rezultātā jābūt ne tikai spējīgai, bet īpaši apmācītai ģimenei, lai šādus bērnus aprūpētu. Treškārt, kāpēc netiek vērtētas bērnu vecāku attiecības, lemjot par ģimenes atjaunošanu. 
2. Jautājums par Tukuma bāriņtiesas pat ne kompetenci, bet darba stilu un attieksmi pret bērniem, ar kuru likteņiem spēlējas. Tukuma bāriņtiesa, pēc visa spriežot, vispār nebija iepazinusies ar sarunu protokoliem un speciālistu slēdzieniem, lemjot par bērnu nākotni. Pat vēl vairāk - bāriņtiesa principā lēma par abstrakcijām: bērnus redzējusi nebija, audžuģimeni neviens uz sēdi, protams, neaicina (tukša vieta tak), bet šajā gadījumā ar to pat nesazinājās, lai painteresētos, vai vecāki ar bērniem satiekas un kāda ir komunikācija. Pliki ticēja vecāku melīgajiem apgalvojumiem, ka regulāri bērnus apciemo un telefoniski par viņiem interesējas. Laba viela pārdomām par bāriņtiesu spēju izvērtēt potenciālos audžuvecākus, ņemot vērā to, ka elementāru atpalicību un ar to saistīto melošanu nespēj atšifrēt. Un tad nākas dzirdēt par gadījumiem, kad audžuģimeņu statuss piešķirts cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem. Galu galā izrādījās, ka Tukuma bāriņtiesa ir bēdīgi slavena ar neadekvātiem lēmumiem.
3. Visvairāk šī gadījuma sakarā mani nošokēja beztiesiskums jeb tas, ka, lai arī visi (tai skaitā LM) saprata, ka tā ir rupja bērnu interešu pārkāpšana un pēc būtības traktējama kā smaga vardarbība pret bērniem (izraut no vides, kurā viņi beidzot sāk justies puslīdz droši un nepamatoti atgriezt murgainajā dzīvē), izrādījās, ka bāriņtiesu lēmums nav apturams un izpildāms nekavējoties. Tāpat izrādījās, ka to nav kam pārsūdzēt, jo audžuģimene ir tikai aprūpētāji, bet bērna likumiskie pārstāvji ir pati bāriņtiesa (interešu konflikts?!) Aizbildnības gadījumā likumiskais pārstāvis ir aizbildnis un viņam ir tiesības pārsūdzēt bāriņtiesas lēmumu. Tas gan nemaina to, ka bāriņtiesas lēmums nav apturams - par šo inspekcija teicās rosināt likuma grozījumus, lai tai būtu tiesības apturēt bāriņtiesu lēmumus. Kā tur ar tiem solījumiem, laiks rādīs...
4. Pirmajā janvāra darba dienā bērnus atgrieza vecākiem. Tika pievērsta VBTAInspekcijas uzmanība šim gadījumam un bērnu atdošanas reizē satikās Rīgas bāriņtiesas pārstāvji, Inspekcijas pārstāvji, Tukuma sociālā dienesta pārstāve, audžuģimene un bērnu vecāki. Sarunas laikā vecāki neslēpa savu attieksmi (infantili cilvēki) un tēvs tieši pateica, ka bērni viņu neinteresē un par tiem rūpēties netaisās.

Tālāk sekoja augstāk minētā publikācija Dienā, kurā Tukuma bāriņtiesa savas kļūdas neatzina. Audžuģimene vērsās ar iesniegumu pie Tiesībsarga, Ministru prezidenta biroja un atbildīgajām ministrijām. Tiesībsargs pēc ilgas izpētes sniedza atbildi, ka lēmums bija pret bērnu interesēm. Ministru prezidenta birojs pēc mēneša atbildēja, ka nepieņem iesniegumu, jo tas ir bez derīga paraksta (jābūt ar parakstu un skenētam vai ar elektronisko parakstu). Lieki teikt, ka pēc nosūtīšanas sazinājos ar biroju un tā darbiniece apgalvoja, ka iesniegums ir pieņemts un tiks izskatīts - tātad birojam vajadzēja veselu mēnesi, lai izdomātu atrunu, kāpēc uz to neatbildēt pēc būtības.

Laikam ejot, par bērniem visi aizmirsa - dzīves aktualitātes nomainījās. Tā kā audžuģimene bērniem skaitās sveši cilvēki, tad saprotams, tai nebija iespējas saņemt jebkādu informāciju par to, kā bērniem iet, kur nu vēl ar tiem satikties. Pēc četriem mēnešiem no žurnālistes, kura lūdza komentēt gadījumu, audžuģimene uzzināja, ka bērni apmēram divas nedēļas iepriekš atkārtoti izņemti no ģimenes un ievietoti citā audžuģimenē. Bāriņtiesa nebija uzskatījusi par vajadzīgu bērnus piedāvāt iepriekšējai audžuģimenei, kurā viņi gadu bija nodzīvojuši, kur nu vēl to jebkādi informēt par šo faktu. Skaidrs, ka bērni ir vēl smagāk traumēti un nocietinājušies. Līdz ar to pastāv reāls risks, ka tie savu uzvedības problēmu dēļ sāks cirkulēt pa audžuģimenēm, vai cietīs no vardarbības kādā no tām (reāla variācija, zinot, cik formāli ģimenes tiek izvērtētas un cik maz sagatavotas un tālāk atbalstītas; no audžuģimeņu (tai skaitā aizbildņu un adoptētāju) vardarbības cietuši bērni ir krīzes centru realitāte) līdz nonāks iestādē, no kuras pēc gadiem labākajā gadījumā iznāks nākošo iestāžu bērnu vecāki. Protams, gribas ticēt labākam scenārijam, bet, godīgi sakot, šis gadījums pārliecināja par to, cik ļoti neaizsargāti ir bērni pieaugušo spēlēs un ka audžuģimenes ir visērtākās, jo tās nekādi nespēj aizsargāt bērnu intereses un jebkādi ietekmēt viņu dzīvi... Tas nav izņēmums - tā ir Latvijas realitāte.