Ko darīt tālāk...

Šodien bija kārtējā alianses tikšanās. Runājām par to, ko darīt tālāk - gan par pasākumu organizēšanu: tuvākais ir SPA organizētā akcija "Palīdzi bērnam izaugt ģimenē", septembrī Saeimā plānojam rīkot konferenci par bērnu iespējām uzaugt ģimeniskā vidē, gan to, ka sistēma neko mainīt netaisās un tā bilde drūma . ->

Viena no sistēmas lielākajām problēmām ir atbildības sadalījums jeb tas, ka neviens reāli nevienu nekontrolē un nespēj ietekmēt. VBTAI it kā pārrauga institūcijas un bāriņtiesas, bet reāli viņu darbība ir rekomendāciju līmenī un neko ietekmēt nespēj. Ja ir reāli pārkāpumi, tad atgādina, kā būtu jābūt jeb vērš tiem uzmanību, bet neviens neuzņemas atbildību un nekādas sankcijas nav. Līdz ar to ir iestādes, kuras bēdīgi slavenas ar bērnu tiesību pārkāpumiem un to, ka nenodrošina normālu aprūpi (spilgtākais piemērs būtu aprūpes centrs "Rīga"), un tas ir zināms, bet nekas nemainās. Tāpat kā ir bāriņtiesas, kuras zināmas ar to, ka mēdz pieņemt bērniem nelabvēlīgus lēmumus, bet neviens tās ietekmēt nevar. Līdz ar to kaut ko ietekmēt un mainīt ir nereāli - sistēma ir liela un tā funkcionē pēc birokrātijas principiem, kuriem bērns ir objekts, nevis subjekts. Uz mūsu ierosinājumiem par to, ka vajadzētu izstrādāt deinstitucionalizācijas stratēģiju, atbilde visu laiku ir, ka nav iespējams īsā laikā panākt, ka bērni netiek ievietoti iestādēs, jeb jautājums vispār netiek pēc būtības aplūkots.

Tā visa sakarā man radās doma, ka vajadzētu sabiedrībā aktualizēt informāciju par to, ka aprūpes iestādes ir vardarbība pret bērniem jeb viņu interešu rupjš pārkāpums.

Tam ir divi aspekti, kā par to var runāt - viens ir pamatojoties uz dzīves piemēriem, ka slimi un pat par bezcerīgiem pasludināti bērni no iestādēm, nonākot ģimenē, atveseļojas un pilnvērtīgi dzīvo (vairumam ģimeņu, kuras paņēmušas bērnu no iestādes, ir spilgti un pat brīnumaini stāsti par to, kā bērns izmainījās, nonākot ģimenē). Pēc darbinieku novērojumiem, pusgada laikā bērni iestādē kļūst slimi jeb viņiem attīstās nopietnas veselības problēmas. Ļoti daudziem iestāžu bērniem tiek uzstādītas psihiskas diagnozes tāpēc, ka darbiniekiem tā vieglāk ar viņiem tikt galā (dod zāles), bet par piesaistes traucējumiem reti kurš speciālists (psihologi, psihiatri) ir zinošs. Nerunājot par to, ka ir iestādes, kuru mazuļi vispār netiek vesti ārā un tiek baroti, sastumjot ātri ēdienu mutē līdz bērns vairs nespēj norīt un tad pēc konveijera principa ņem nākošo. Un galu galā, pat ja iestādes nodrošinātu ideālu aprūpi, tās nenodrošina pašu galveno - piesaistes personu jeb cilvēku, kuram bērns var pieķerties (pie mums joprojām vairumā iestāžu mazie bērni rotē pa grupiņām pēc svara principa tb viņiem pat nav vieni un tie paši aprūpētāji visu laiku), kas rada būtiskus attīstības traucējumus un veselības problēmas (par to diezgan interesanti ANO pētījumi ir), jo bez piesaistes kādam bērni emocionāli neattīstās un ar laiku var diagnosticēt jau nopietnu atpalicību. Arī pozitīvākie iestāžu reorganizācijas piemēri atspoguļo tikai to, ka atbildīgajiem darbiniekiem trūkst elementāras izpratnes par bērna vajadzībām - piemēram, Rīgas pašvaldība reorganizēja savas iestādes un lepojas, ka viņiem ir ģimenes tipa aprūpe, ar to saprotot to, ka vienas ģimenes bērni dzīvo kopā (tas nekas, ka darbinieki bezpersoniski rotē un vecāku bērniem nav).

Otrs aspekts būtu bērnu namos uzaugušie bērni, kas visbiežāk ir infantili un nespējīgi dzīvot pastāvīgu dzīvi, kā rezultātā atražo nākamos iestāžu bērnus. Parasti sabiedrībā uzsvars ir uz to, ka šiem bērniem trūkst iemaņas, bet problēmas pamatā patiesībā ir tas, ka viņi nemāk veidot attiecības. Par sevi parūpēties viņi māk, bet neko citu bez sevis arī neredz (līdz ar to patērētāju mentalitāte nav audzināšanas sekas, bet gan loģiska izpausme). Nesen internetā bija spilgts piemērs ar sievieti, kurai mazs bērns un viņa aktīvi pa forumiem lūdza palīdzību jeb prasīja ziedojumus. Protams, stāsts uzrunājošs - bārene un ar mazu bērnu, un cilvēki daudz viņai ziedoja. Īpaši priekš bērna. Viņa savukārt saziedoto pārdeva (bērnu lietas, arī pārtiku) un tērēja tikai uz sevi, bet par bērnu īsti nerūpējās. Un tādi piemēri ir ļoti daudz. Viņas elementāri nemāk ar saviem bērniem komunicēt - ja pateiks priekšā, kas jādara, tad to izdarīs, bet pati nekad neaizdomāsies un nesapratīs, jo ir augusi kropļojošajā iestādes vidē un savā emocionālajā attīstībā ir mazuļa līmenī (ES, MAN, melns - balts, utt.).

Un it kā jau visiem skaidrs, ka iestādēs bērniem nav labi, bet tai pat laikā ir uzskats, ka nemaz jau tik slikti tur arī nav un bāriņtiesas uzskata, ka bērnam iestādē būs gana labi, lai neiespringtu uz ģimenes meklēšanu. Man gribētos, lai sabiedrība sāktu saprast, ka institucionāla aprūpe ražo masveidā bezcerīgi sakropļotas dzīves... Varbūt kādam ir kādas idejas šīs tēmas sakarā vai iespējas to aktualizēt?!