Sistēmas liekulība

Spilgts gadījums, kurš labi atspoguļo, ka sistēmai neinteresē tas, lai bērni pēc iespējas ātrāk nonāktu ģimenē. ->

Situācija: bija bez vecāku gādības palicis dažas dienas vecs mazulis, kuram bāriņtiesa meklēja ģimeni, lai nevajadzētu ievietot iestādē. Ar Zvannieku palīdzību atrada sievieti, kura bija gatava kļūt par bērna aizbildni un ar vienpersonisku lēmumu bāriņtiesa ievietoja bērnu šajā ģimenē kā drošā vidē. Problēmas radās, jo potenciālā aizbildne bija deklarēta citā pašvaldībā un faktiskā dzīvesvieta vēl citā pašvaldībā. Bērnu pārstāvošā bāriņtiesa lūdza potenciālās aizbildnes deklarētās dzīves vietas bāriņtiesai sniegt atzinumu par piemērotību aizbildņa pienākumu pildīšanai, bet faktiskās dzīves vietas bāriņtiesai lūdza sniegt atzinumu par dzīvesvietas apsekošanu. Pēdējā bāriņtiesa iebilda pret to, ka bērns tiek nodots aizbildnībā neradiniecei (viņa iepriekš jau bija vērsusies tajā bāriņtiesā ar lūgumu piešķirt aizbildņa statusu bez konkrēta bērna (vienkāršāk formulējot - oficiāli tāda nav) un saņēma netiešu atteikumu jeb atrunas par to, ka piemērotāka ir adopcija vai audžuģimenes forma un vispār tika atrunāta no šāda lēmuma) un atbildēja, ka pusgada laikā sniegs savu atzinumu. Pie tam ziņoja inspekcijai par šādu gadījumu jeb vienkārši sakot sacēla skandālu. Rezultātā pārējās divas bāriņtiesas bija apjukušas un bērna bāriņtiesa jau plānoja bērnu ievietot iestādē. Beigās situācija atrisinājās un bērns palika ģimenē - bērna bāriņtiesa pati apsekoja dzīvesvietu un aizbildnība tiks nodibināta.

BET... tas labi atspoguļoja to, ka bāriņtiesām šādās situācijās praktiski vienīgā iespēja ir ievietot bērnu iestādē, no kuras pēc tam grūti viņu pārvietot uz ģimeni (iestādes tam ļoti pretojas un stiepj laiku visos veidos). Un arī tas, ka bāriņtiesām iestādes šķiet laba alternatīva - šajā gadījumā uzskats bija, ka bērnam nekas slikts nenotiks, ja mēnesi padzīvos iestādē (zīdainis tak lelle - kāda starpība, kur guļ un tiek pabarots). Un kas vēl nepatīkamāk - inspekcija (VBTAI - LM institūcija) bija sašutusi par to, kā vispār potenciālie aizbildņi iegūst informāciju par šādiem bērniem it kā tas būtu kaut kāds pārkāpums (lieki teikts, ka oficiāli viņi runā pavisam savādāk jeb saskaņā ar likumā minēto). Pēc likuma aizbildnība ir prioritāra aprūpes forma bez vecāku aprūpes palikušam bērnam un, ja starp radiniekiem nav atrodams piemērots aizbildnis, tad par tādu var kļūt jebkurš. Pat vēl vairāk - tas ir sabiedrisks pienākums un likumā smalki uzskaitītas atrunas, kuru dēļ pieļaujams, ka atsakās no aizbildnības uzņemšanās. Institūcijas dzīvo un vadās primāri pēc pašizdomātiem likumiem un no konteksta atrautām interpretācijām. Patiesībā aizbildnība un pieejama informācija par bez vecāku aprūpes palikušajiem bērniem būtu reālākais veids, kā efektīgi un ātri palīdzēt bērniem nonākt ģimeniskā aprūpē nevis institūcijā, jo Latvijā netrūkst cilvēku, kuri atsauktos. Tā vietā, lai cilvēkiem sniegtu šādu informāciju, to pataisa par valsts noslēpumu un bērni tiek ieslēgti iestāžu aukstajās sienās.

Mums bija priekšlikums popularizēt aizbildnības formu un veidot aizbildņu reģistru - apkopot informāciju par cilvēkiem, kuri ir izvērtēti un atzīti par piemērotiem aizbildņa pienākumu pildīšanai. Tāds reģistrs palīdzētu bāriņtiesām īsā laikā atrast bērniem ģimenes. Lieki teikt, ka priekšlikums tika noraidīts.