„Bērna vajadzības un tiesības uz atbilstošu alternatīvo aprūpi ģimeniskā vidē”

Alternatīvās bērnu aprūpes alianse, kura apvieno 8 nevalstiskās organizācijas, kurām ir pieredze ārpusģimenes aprūpes pakalpojumu sniegšanā bērniem ģimeniskā vidē, sadarbībā ar Tiesībsarga biroju organizē diskusiju „Bērna vajadzības un tiesības uz atbilstošu alternatīvo aprūpi ģimeniskā vidē”. Diskusija notiks 2011. gada 21. decembrī no plkst. 11:00 – 13:00., Tiesībsarga birojā, Rīgā, Baznīcas ielā 25.

Apaļā galda diskusijā piedalīsies psiholoģijas, psihoterapijas un psihiatrijas speciālisti, kā arī aicināti piedalīties, nevalstisko organizāciju, pašvaldību un valsts iestāžu pārstāvji, kuru atbildība ir nodrošināt bērnu tiesību ievērošanu Latvijā. Diskusijas moderators ir Valdis Melderis.

Ikviens bērns ir pelnījis saņemt ģimenes mīlestību ne tikai Ziemassvētkos, bet visu gadu.

Šobrīd Latvijas bērnu namos atrodas 198 bērni līdz 2 gadu vecumam, liecina šī gada augustā apkopotie dati. Tas ir smags bērnu tiesību pārkāpums un norāda, uz to, ka valsts nav darījusi visu, lai ikviens bērns uzaugtu ģimenē vai vismaz ģimeniskā vidē. Bērnu nami nav bērnam labākais risinājums. Pasaulē un arī Latvijā ir atrasti un tiek realizēti citi bērnam daudz labvēlīgāki ārpusģimenes aprūpes risinājumi, piemēram, audžuģimenes, aizbildņi un SOS bērnu ciemati, tomēr valsts un pašvaldības kūtri izmanto šos alternatīvos risinājumus, aizbildinoties, ka tie ir nepietiekami. Tomēr, kā rāda arī Latvijas prakse, šī atruna ne vienmēr atbilst patiesībai.

2009.gada 20.novembrī ANO Ģenerālā asambleja pieņēma Vadlīnijas bērnu alternatīvai aprūpei, ar kurām valstis tiek aicinātas izstrādāt vienotus standartus un politiku attiecībā uz bērnu ārpusģimenes aprūpi un izstrādāt deinstitucionalizācijas stratēģiju. Vienlaikus ieteikts attīstīt un ieviest pastāvīgu uz ģimeni orientētu politiku, kas stiprinātu vecāku spēju rūpēties par saviem bērniem.

Saskaņā ar ANO Vadlīnijās bērnu alternatīvai aprūpei noteikto, aprūpe bērniem līdz 3 gadu vecumam jānodrošina ģimeniskā vidē.ANO Konvencijas par bērna tiesībām ieviešanas praksē rokasgrāmatā norādīts, ka „bērni, kas ievietoti iestādēs, cieš no atpalicības personības attīstībā, traucētas komunikācijas spējas, emocionālās nepietiekamības, nepietiekamas pieķeršanās pieaugušajiem, pasivitātes un neuzticības. Nopietnas novirzes ir vērojamas bērnu psiholoģijas intelektuālajā un motivācijas sfērā pamatskolas vecumā, kā arī tieksme uz neatbilstošu uzvedību.”

Negatīvā ietekme uz bērna attīstību institucionālajā vidē galvenokārt ir saistīta ar to, ka bērnam trūkst individuāla emocionālā aprūpe un viens pastāvīgs aprūpētājs. Pētījumi pierāda, ka tiklīdz bērns nonāk ģimeniskā aprūpē bērna attīstība progresē daudz straujāk un atveseļošanās process pēc iepriekš pārciestās vardarbības bioloģiskajā ģimenē arī notiek veiksmīgāk.

Pašreiz bērnu līdz 2 gadu vecumam un bērnu ar smagiem fiziskās un garīgās attīstības traucējumiem aprūpe valstij izmaksā vairāk nekā 2,5 miljonus latu gadā. Aprūpe ģimeniskā vidē izmaksā lētāk nekā aprūpe institūcijās. Savukārt negatīvā ietekme uz bērna attīstību institucionālajā vidē veicina to, ka daudzi jaunieši, kuri uzauguši iestādēs, vēlāk nokļūst ieslodzījuma vietās, daudzi kļūst par sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības saņēmējiem ilgtermiņā. Kopumā, uzturot institucionālās aprūpes sistēmu, izmaksas tikai pieaug un mēs zaudējam savus sabiedrības locekļus, kuri var sniegt ieguldījumu mūsu valsts attīstībā.

Esošā ārpusģimenes aprūpes sistēma Latvijā neveicina bērnu nonākšanu ģimenes aprūpē pēc iespējas ātrākā laikā. Neskatoties uz to, ka šobrīd normatīvais regulējums bērnu tiesību jomā paredz, ka bērnu ievieto institūcijā tikai tad, ja ārpusģimenes aprūpi bērnam nav iespējams nodrošināt audžuģimenē vai pie aizbildņa, daudzi bērni vēl joprojām atrodas valsts sociālās aprūpes iestādēs.

Bērnu labklājība ir katra sabiedrības locekļa atbildība un pienākums. Līdz ar to vēršamies pie politiķiem, atbildīgajiem ierēdņiem, aprūpes jomas speciālistiem un sabiedrības ar aicinājumu sniegt atbalstu un iedziļināties problemātikā, lai Latvijā tiktu ievērotas bērnu bāreņu un bez vecāku gādības palikušo bērnu tiesības uz atbilstošu aprūpi ģimeniskā vidē.