Par LM organizēto informatīvo kampaņu "Adopcija - sākas ar sarunu!"

Kā jau daudzi pamanījuši, LM šobrīd ir izvērsusi informatīvo kampaņu medijos. 

Kampaņas mēķis ir veicināt potenciālo adoptētāju informētību par adopcijas iespējām un procesu Latvijā, kā arī veicināt izpratni par adopcijas jautājumiem, galvenokārt uzsverot mītu un stereotipu laušanu par adopcijas sarežģīto birokrātisko procesu.

Kampaņas 3 galvenie vēstījumi: ->

• Adopcijas process nav sarežģīts, birokrātisks un pārmēru ilgstošs process. Lai uzsāktu adopcijas procesu, ir jāvēršas bāriņtiesā, jo adopcija sākas ar sarunu. Bāriņtiesa sniedz nepieciešamo informāciju un atbalstu visu adopcijas procesa laiku. Dažkārt adopcijas process ir ilgstošs konkrētu argumentu dēļ, piemēram, topošo vecāku specifiskās vēlmes – zilas acis, blondi mati, zīdainis utml.
• Adopcija ir racionāls, izsvērts un atbildīgs lēmums. Tāpēc informācija galvenokārt balstās uz konkrētu argumentāciju un neuzrunā potenciālo adoptētāju pārmērīgi emocionāli. Adopcija nedrīkst būt emocionāls solis, bet gan atbildīgs lēmums, kas pamatojas uz konkrētām cilvēka iespējām.
• Ja adoptē vienu bērnu, neaizmirst par viņa māsu vai brāli. Nereti ģimenes, kurās nevaru būt pašiem savi bērni, izvēlas adoptēt vispirms vienu, bet pēc laika otru bērnu. Aicinājums ir uzreiz izvēlēties adoptēt abus bērnus, ja pastāv asinsradniecība. Arī šādi rodas ģimene.
• Reklāmas klipi pieejami: http://www.draugiem.lv/labklajiba/gallery/ vai http://www.youtube.com/user/LabklajibasMinistrij

Pirmkārt, mani tiešām pārsteidza tie laimīgo bērnu nama bērnu klipi, kuros diezgan taustāmi var gūt informāciju, ka bērniem iestādēs saulaina un laimīga dzīve. Cik saprotu, mērķis bija radīt pozitīvu priekšstatu par šiem bērniem, bet vairāk izskatās, ka tā kā reklāma labajām iestādēm. Vismaz man, kā adoptētājai, tas atstāja ļoti nepatīkamu pēcgaršu.

Manā skatījumā strīdīgie un no dzīves realtātes atrautie uzstādījumi:

Koncentrēšanās uz adopciju un to, ka tai pieejami 1200 bērni, tai skaitā daļa, kas jau dzīvo audžuģimenēs, un pārsvarā ir vecāki par 10 gadiem. Tai pat laikā situācija valstī ir, ka iestādēs šobrīd dzīvo ap 2000 bērnu, no kuriem liela daļa nav pieejami adopcijai. Adoptētāji, kas visbiežāk ir cilvēki, kuriem kādu iemeslu dēļ nevar būt savu bērnu, pārsvarā vēlas bērnus vecumā līdz 3 gadiem. Un, ja iestādēs tādu ir vairāk kā 300, tad no tiem adopcijai pieejami mazāk kā trešā daļa, uz kuru šobrīd adoptētāji bez īpašām prasībām rindā gaida vidēji 6 mēnešus un šim laikam ir tendence pieaugt. Respektīvi, ja kampaņa būs rezultatīva, tad līdz ar adoptētāju skaitu pieaugs gaidīšanas rindā laiks nevis vairāk bērniem būs iespēja nonākt ģimenēs.

Saskaņā ar ANO Vadlīnijām bērnu alternatīvai aprūpei aprūpe bērniem līdz 3 gadiem jānodrošina ģimeniskā vidē. Agrīnās bērnības periods, kas ir no dzimšanas līdz 3 gadu vecumam ir vissvarīgākā attīstības fāze cilvēka dzīvē, jo tajā laikā visstraujāk attīstās smadzenes. Saskaņā ar pētījumiem, bērniem, kuri šo agrīno dzīves periodu vai daļu no tā ir pavadījuši institūcijās, ir nopietnas problēmas: dažādas smagas medicīniskas problēmas, fiziskās un smadzeņu attīstības traucējumi, kognitīvie jeb izziņas traucējumi, runas un valodas attīstības aizture, sensorās integrācijas jeb dažādu kairinātāju sniegto sajūtu signālu pārstrādes smadzenēs traucējumi, sociālās un uzvedības problēmas, ieskaitot problēmas ar neuzmanību, hiperaktivitāti, piesaistes traucējumiem un sindromu, kas imitē autismu. Līdz ar to loģiskāk būtu, ja LM popularizētu, ka adopcija nav vienīgais veids kā bērnam tikt pie ģimenes (ir vēl audžuģimenes, kas pēc būtības ir īslaicīga ģimenes aprūpes forma, un aizbildnība, kas ir juridiska atbildība līdz pilngadībai) un popularizētu pašu ideju uzņemties rūpes un atbildību par bez ģimenes gādības palikušu bērnu nevis konkrētu formu, kura problēmas vispār nerisina.

Tad, protams, jautājums par to, ka adopcija no vienas puses tiek pozicionēta kā atbildīgs lēmums, bet no otras puses kā kaut kas ļoti vienkārši izdarāms. Un nav jau sarežģīti tikt pie bērna, bet par to, kā dzīvot tālāk, vairs neviens neko nesaka. Pirmkārt, visi šie bērni ir stipri sāpināti pagātnē un, nonākot ģimenē, tās rētas nekur nepazūd un ietekmē gan bērna spēju un vēlmi integrēties ģimenē, veidot attiecības, gan attīstību un uzvedību. Un diemžēl adoptētājiem nav pilnīgi nekādas sagatavošanas un apmācības tam, kā audzināt šādus bērnus, kas nebūt nav vienkārši, īpaši, ja viņi nāk no iestādes, kas ir īpaši kropļojoša vide. Un ir ļoti maz kompetentu speciālistu, pie kuriem vērsties pēc palīdzības, kas arī nav lēts prieks.

Un tad vēl LM runā par iespēju saņemt dažu desmitu latu palīdzību no valsts pirmsadopcijas periodā (no brīža, kad bērns nonāk ģimenē, līdz brīdim, kad tiesa apstiprina adopciju), bet ar to nekādi nav iespējams kompensēt vajadzību pirmo gadu veltīt bērnam. Līdz ar to adoptētājiem jābūt pietiekoši situētiem un stabiliem, lai varētu atļauties nestrādāt ilgstoši un riskēt vispār zaudēt darbu, jo tas ir ārkārtīgi svarīgi pavadīt maksimāli daudz laika kopā ar bērnu adaptācijas laikā, kas ilgst apmēram vienu gadu, nevis atdot tālāk auklēm vai bērnu dārzam. Tai ziņā īpaši pārsteidz vēme motivēt cilvēkus adoptēt vairākus bērnus uzreiz, jo tas ir ne tikai emocionāli un fiziski grūti, bet arī dārgi. Un sava veida dubultmorāle ir faktā, ka līdz adopcijai brāļi/māsas ir svarīga pievienotā vērtība, bet pēc adopcijas apstiprināšanas adoptētājiem vairs nav nekādas legālas iespējas uzzināt, vai bērnam nav uzradies vēl kāds brālis/māsa, lai apsvērtu domu arī to adoptēt.