Par Tiesībsarga biroja rekomendācijām

Latvijas Republikas tiesībsarga stratēģijā 2011.-2013. gadam jaunāka vecuma bāreņu un bez vecāku gādības palikušu bērnu tiesību ievērošana valsts sociālās aprrīpes centros tika izvirzīta par vienu no 2011. gada prioritātēm. Tās īstenošanai tika veikta situācijas izpēte: starptautiskā un nacionālā tiesiskā regulējuma, starptautisko rekomendāciju, tostarp Latvijas valstij sniegto rekomendāciju, izpēte, iestāžu skaita un bērnu skaita tajās apzināšana.

Izvērtējot situāciju kopumā, Tiesībsarga birojs apkopoja savas rekomendācijas, kuras iesniegt Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim. ->

Manas pārdomas par ieteikumiem:

1. Nesaprotu, kas bija par iemeslu secināt, ka viens no iemesliem, kāpēc audžuģimenes nevēlas uzņemties rūpes par zīdaiņiem, ir nepietiekošās zināšanas par zīdaiņu aprūpi. Pirmkārt, cik saprotu secinājumi un ieteikumi balstās uz iestāžu darba novērtējuma pamata - KĀ pēc tā var secināt par audžuģimenēm?. Otrkārt - cik nācies dzirdēt, audžuģimenes ir visnotaļ sašutušas par šādu apgalvojumu un uztvert to gandrīz vai kā personīgu apvainojumu. Ko var arī saprast - vairumam no audžuģimeņu ir bioloģiskie bērni līdz ar to personīga pieredze zīdaiņu aprūpē. Un audžuģimeņu apmācībās ir iekļauts par mazuļu aprūpi. Nepiekritīšu, ka tā informācija ir nepietiekoša - galu galā katram ir pieejams ģimenes ārsts, ar kuru konsultēties neskaidrību gadījumā. Informācija trūkst tikai tiem, kuriem tā neinteresē. Pretstatā - adoptētājiem visbiežāk nav nedz pieredzes, nedz jebkādu apmācību un tomēr viņi visbiežāk izvēlas tieši zīdaiņus un spēj nodrošināt nepieciešamo aprūpi.

Kas zīdaiņu aprūpē ir TIK specifisks, ka liek uzskatīt, ka nepieciešama padziļināta apmācība? Pēc savas personīgās pieredzes divu zīdaiņu aprūpē tiešām to nesaprotu. Ņemot vērā, ka Tiesībsarga biroja darbinieki savus ieteikumus balsta uz iestāžu apmeklējumiem un sarunām ar darbiniekiem, man rodas aizdomas, ka šai pārliecībai cēlonis meklējams iestāžu nostājā, ka viņi spēj sniegt labāku, profesionālāku un daudzpusīgāku mazo bērnu aprūpi kā ģimenes. Ar to viņi aizstāv sava sniegtā pakalpojuma reputāciju. Un ir bāriņtiesas, kas tiešām uzskata, ka tās pērļu vannas un kas tik vēl ne, ko nodrošina iestādes, ir bērniem daudz svarīgāk kā ģimeniska aprūpe. Konkrēti man šo apgalvoja Rīgas b/t priekšsēdētāja vietniece, sakot, kāpēc iestādēs bērniem ir labāk kā audžuģimenē laukos.

2. Mani pārsteidza pārliecība, ka par zīdaiņu kopšanu nepieciešams augstāks atalgojums kā par lielāku bērnu. Ņemot vērā pieņemto bērnu problēmas, nekādīgi nespēju piekrist, ka zīdaini kopt ir sarežģītāk kā lielāku bērnu. Protams, tam nepieciešama visa sava laika ziedošana, bet to būtu jākompensē vecāku pabalstam jeb tautā sauktajai māmiņalgai nevis īpašai piemaksai.
Vispār domāju, ka būtu jābeidz tirgoties ar bērniem un audžuģimeņu un aizbildņu atalgojumam nebūtu jābūt tik atšķirīgam. Piemaksām būtu jābūt par slimo bērnu kopšanu un par katru nākošo pieņemto bērnu. Joprojām pieturos pie uzskata, ka radinieku aizbildnības gadījumā atalgojumam nav jābūt vispār vai arī simboliskam, lai nediskreditētu ģimenes būtību.
Tāpat pabalstam bērna uzturēšanai būtu jābūt vienotam valstī (lai nav tā, ka audžuģimenes grib Rīgas bērnus, bet ne mazāk devīgas pašvaldības) un vienādam gan aizbildņiem, gan audžuģimenēm un būtu jābūt diferencētam attiecīgi pēc bērna vecuma un ar piemaksu slimajiem bērniem. Un, manuprāt, bērnu interesēs būtu, ka to visu (ģimenisku aprūpi) apmaksātu valsts nevis pašvaldības, lai pašvaldības naudu netaupītu uz bērnu interešu rēķina. Un, ja noteiktu, ka visu vecumu bērnu institucionālās aprūpes izdevumus sedz pašvaldības, tad liela iespēja, ka tas veicinātu bērnu nonākšanu ģimeniskā aprūpē, jo pašvaldībai būtu materiāla ieinteresētība tajā. Un principā tas nav nekas nereāls - pirmkārt, ģimeniska aprūpe izmaksātu lētāk kā iestādē, otrkārt, valsts dotē pašvaldības līdz ar to līdzekļi pamatā ir saistīti.