Adopcijas trūkumi

Šodien notika kārtējās diskusijas LM ar mērķi izrunāt sistēmas trūkumus un iespējamos risinājumus. Tika nolemts organizēt darba grupu, kuras uzdevums būtu līdz gada beigām sagatavot priekšlikumus Saeimai. Vēlējos padalīties ar pārdomām, kādas radās pēc šodienas diskusijām.->

Es jau iepriekš esmu minējusi, ka manā skatījumā sistēmas klupšanas akmens ir valdošā pārliecība, ka ģimene var būt tikai bioloģiskie vecāki vai adopcija. Šodien gan uzsvars bija tikai uz bioloģisko ģimeni, bet, kā jau dzirdējām, visas pārējās alternatīvās aprūpes formas ir ārpusģimenes aprūpe. No šāda skatu punkta arī tiek interpretēta izpratne par bērna interesēm, kas pēc būtības ir vardarbīga, jo sevī kā normu ietver bērna izņemšanu no ģimenes, lai atgrieztu nelabvēlīgajā bioģimenē vai nodotu tālāk uz adopciju, signalizējot, ka bērna vajadzība pēc stabilitātes un piesaiste pie ģimenes, kurā jau bija iedzīvojies, nav vērtība, līdz ar to brutāli graujot bērna spēju nākotnē dzīvot harmoniski un spēt veidot veselīgas attiecības. Nerunājot par to, ka zīdainim un bērniem vecumā līdz 2-3 tiek liegta iespēja nonākt aizbildnībā tāpēc, ka aizbildnis var nesagribēt viņu pēc tam adoptēt - rezultātā bērns spiests dzīvot institūcijā (bērnu kropļošanas iestādē) līdz nonāk adopcijā, kas arī nav garantija, ka tiks adoptēts, jo institūcijas ne vienmēr pasteidzas to nokārtot līdz vecumam, pēc kura ir adoptētāju pieprasījums.

Pie uzstādījuma, ka ģimene var būt tikai bioloģiskie vecāki, nākas secināt, ka adopcijas rezultātā iegūtā ģimene tiek uzskatīta par bioloģisko ģimeni, kas arī juridiski lielos vilcienos ir šādi formulēts. Tomēr dzīve nesastāv tikai no likumiem un, lai kā arī to nenoformulētu, adoptētāji jeb audžuvecāki nevar kļūt par bioģimeni. Adopcija ar to nošķirtību šķiet ļoti pretrunīga - mēs atņemam bērnam visu viņa pagātni, identitāti un bieži arī nacionālo piederību (kultūra, identitāte), cenšoties no viena cilvēka mākslīgi pataisīt kaut ko citu. Cik tas ir godīgi pret bērnu? It īpaši, ja ņem vērā to, ka bērni sevi automātiski saista tieši ar bioloģiskajiem vecākiem, kāpēc arī bērniem nav ieteicams ko teikt par vecākiem negatīvu, jo slikti vecāki bērna apziņā nozīmē, ka viņš pats ir slikts. Pilnībā atņemot bērnam visu viņa pagātni, visbiežāk bez viņa piekrišanas, un nerēķinoties ar viņa domām, mēs automātiski pasakām, ka viņa izcelsme ir slikta un to var interpretēt arī kā necieņu pret bērnu. Lai cik arī traumējošas un nelabvēlīga nebūtu bērna bioloģiskā ģimene, tā ir viņa pagātne un viņa saknes, bez kurām bērns pats vispār nebūtu šai pasaulē. Un tie nav tikai vecāki - tā ir dzimta daudzās paaudzēs, kas ir vērtība pati par sevi. Paradoksāli, ka kas tāds tiek noniecināts laikmetā, kad savu sakņu apzināšana un dzimtas koku veidošana ir tik populāra. Un tā pilnīgā bērna identitātes izmainīšana arī rada sekas, kuru rezultātā adoptētājiem nav iespējams saņemt jebkādu informāciju par sava bērna bioloģiskajiem brāļiem/māsām, kaut diezgan daudzi ir izteikuši vēlēšanos, ka gribētu adoptēt sava bērna brāli/māsu, kas nākotnē nonāks adopcijā jeb tikt informēti par šādu iespēju. Diemžēl šādas iespējas nav. Tai pat laikā bāriņtiesas atsakās šķirt vienas ģimenes adopcijai pieejamos bērnus arī tad, ja viņi viens otru nepazīst. Sava veida pretruna.

Ar to visu es nevēlos noniecināt adopciju - galu galā man pašai ir divi adoptēti bērni, tai skaitā viens no aizbildnības, un man no visām formām emocionāli adopcija ir vistuvākā. Tomēr es uzskatu un vēlos uzsvērt, ka nav ideālas aprūpes formas - katrai ir savi trūkumi un savi ieguvumi, skatoties no bērnu interešu pozīcijas, kas arī sniedz plašākas iespējas piemērot konkrētam bērnam piemērotāko nevis visus pēc viena šablona censties sadalīt pa divām kastēm: atgriezt bioģimenē vai nodot adopcijā. Un pamatā adopcijai būtu jābalstās uz attiecībām nevis attiecības būtu jābalsta uz adopciju. Tā kā šobrīd adopcija tiek pozicionēta kā pārāka pār aizbildnību un audžuģimenēm, tad tieši tās trūkumiem es vēlējos pievērst uzmanību, jo manā skatījumā šis uzstādījums par to, kas ir ģimene un kas ir bērna interesēs arī noteiks to, cik sistēma būs elastīga, lai mainītos un attīstītos, radot bērniem labvēlīgus apstākļus viņu dzīves traģēdijā nevis to turpinātu un atražotu vairākās paaudzēs. Bērna aprūpes forma būtu jāpielāgo katra konkrētā bērna vajadzībām un situācijai nevis bērns jāpielāgo aprūpes formai. Līdz ar to, manuprāt, tas ir viens no svarīgākajiem jautājumiem, par kuru vajadzētu atkal un atkal rosināt diskusijas dažādos līmeņos, veicinot izpratni par to, ka ģimene nav juridisks statuss, tās pamats un galvenā vērtība ir attiecības.

Inese