Jautājumi ministru prezidentam

Reaģējot uz to, ka Saeima pagājušā gada nogalē noraidīja priekšlikumu par iespēju adoptētājiem saņet vecāku pabalstu vienu gadu neatkarīgi no bērna vecuma, "piedzimstot" viņu ģimenē, man radās doma vērsties pie V. Dombrovska, lai aizstāvētu savu ideju. Diemžēl dažādu iemeslu dēļ tas nerealizējās gada sākumā, bet varbūt arī viss ir kā tam jānotiek, jo šobrīd ir cerība, ka būs iespēja satikties un klātienē pārrunāt mums sāpīgos jautājumus.

Nodefinēju:

Pirmais jautājums ir par iespēju adoptētājiem un aizbildņiem saņemt vecāku pabalstu gadu no brīža, kad bērns „piedzimst” viņu ģimenē nevis līdz bērna gada vecumam. Tas izriet no sekojošiem punktiem:

• Vai adoptētāji ir pielīdzināti ģimenei – likumos ir uzsvērts, ka adoptētāji tiek pielīdzināti ģimenei un adopcija ir līdzvērtīga bērna piedzimšanai.
• Kāds ir vecāku pabalsta mērķis - tas ir dot vecākam iespēju pavadīt pirmo bērna dzīves gadu kopā ar viņu, kas ir svarīgi attiecību veidošanai, piesaistes attīstīšanai, nevis primārai aprūpei, kuru var nodrošināt arī alternatīvas (silīte, aukles utml.).

Līdz ar to jautājums par to, kā pabalsta būtību var attiecināt uz adoptētājiem, ja tas ir piesaistīts pie bērna dzīves pirmā gada. Mūsu skatījumā tas arī ir jautājums par sociālo apdrošināšanu - kāpēc adopcijas gadījumā, kad runa ir par ļoti smagi traumētu bērnu, kurš piedzimst jaunā ģimenē, valsts izpratnē adoptētājiem un aizbildņiem sociālā apdrošināšana nenodrošina iespēju saņemt vecāku pabalstu, tādejādi nodrošinot iespēju būt kopā ar bērnu adaptācijas periodā, kas ir psiholoģiski ļoti grūts laiks, kurā ir īpaši svarīgi, lai vecākiem būtu iespēja veltīt laiku un uzmanību, veidojot attiecības ar pieņemto bērnu. Realitātē jo lielāks bērns ienāk ģimenē, jo sarežģītāks un garāks ir adaptācijas process, kas kopumā ilgst apmēram gadu.

Minētajam pabalstam būtu jāattiecas uz gadījumiem, kad bērns ģimenē ienāk no ārpusģimenes aprūpes (izslēdzot gadījumus, kad adoptē aizbildnis vai bērnu nodod aizbildnībā radiniekam). Pagājušajā gadā šādu adopciju bija ap 70, aizbildnības 187.

Otrs jautājums ir par to, kāpēc bērniem netiek nodrošināta iespēja augt ģimenē, saskaņā ar bērnu tiesībām. Atbilstoši LM mājas lapā esošajai informācijai maijā bija 177 audžuģimenes, kuras gatavas uzņemt bērnus, un kopā tajās bija vieta 217 bērniem, tai pat laikā bērnu namos dzīvo ap 1800 bērnu. Aplūkojot informāciju par iepriekšējiem mēnešiem, redzams, ka līdzīga tendence bijusi arī citos mēnešos. Saskaņā ar bāriņtiesu pagājušā gada pārskatu bija 135 audžuģimenes, kurās nav ievietoti bērni un tikai 36 no tām pamatotu iemeslu dēļ nevarēja uzņemt bērnus – sanāk, ka 100 audžuģimenes bija gatavas uzņemt bērnus, bet tajās tos neievietoja. Piebildīšu, ka audžuģimeņu skaits palielinās tikai pavasarī un rudenī, bet garā gaidītāju rinda gada griezumā būtiski nemainās.

Trešais jautājums ir par finansējumu. Šobrīd valsts finansē 3 VSAC, kuri kopā sastāv no 6 filiālēm jeb aprūpes iestādēm. Vienā no filiālēm dzīvo smagi slimie bērni, bet pārējās 5 pārsvarā dzīvo bērni vecumā līdz divu gadu vecumam (ar attīstības traucējumiem līdz 4 gadu vecumam). Kopā pa 5 filiālēm ar kopējo bērnu skaitu 466 (dati uz 01.01.2011.), kurā pārsvarā ir bērni vecumā līdz diviem gadiem, izmaksas gadā sanāk 2 749 743,08 lati. VSAC filiālē „Veģi”, kurā dzīvo 14 smagi slimie bērni, izmaksas gadā ir 71971,20 Ls jeb kopā visu VSAC izmaksas ir 2 821 714,28 Ls/gadā. Mūsu skatījumā valstij būtu jābeidz finansēt veselie bērni un slimie būtu tikai jālīdzfinansē, lai neveicinātu to, ka bērni sāktu kļūt slimāki. Esošā sistēma veicina to, ka pašvaldības nav ieinteresētas mazo bērnu lietu risināšanā un tām ir ērti viņus ievietot VSAC nevis meklēt aizbildņus un audžuģimenes, kā pēc likuma tas būtu jādara, jo bērnu uzturēšanos VSAC apmaksā valsts.

Kā alternatīvu mēs redzam profesionālas algotas audžuģimenes. Ja šie 466 bērni būtu nodoti 466 algotu audžuģimeņu aprūpē, kurām valsts maksātu tikai minimālo algu, tad tas valstij izmaksātu 1 389 220,56 Ls/gadā, no kuriem vismaz 393 844,56 Ls/gadā atgūtu nodokļu veidā jeb tīrās izmaksas būtu ne vairāk kā 995 376 Ls/gadā (apmēram 3 reizes mazāk kā šobrīd izmaksā bērnu aprūpe VSAC). Tas neskaitot to, ka tā būtu cilvēkiem iespēja strādāt algotu darbu nevis papildināt bezdarbnieku rindas, bet bērniem saņemt individuālu aprūpi – institucionālā aprūpe ir bērnus traumējoša un rada smagas sekas. Šobrīd būt par profesionālo audžuģimeni ir kā dārgs vaļasprieks, jo atalgojums šim darbam ir tikai 80 Ls/mēn. Un tam nav nekādu sociālo garantiju.

Ar pirmajiem diviem punktiem plānojam vērsties arī pie Tiesībsarga.

Inese